Ugunsnesējs

-     Mani draugi, viņš teica, vai ir kādas ziņas par viņiem? Par Villovu, Bankfutu un par manu māti?

Ronis pēkšņi kļuva ļoti nopietns.

-    Es īsti nezinu, ronis sacīja, bet pirmajā vakarā, kad tu te ieradies, es palūdzu kaiju aizlidot uz austrumiem un kaut ko noskaidrot.

-    Un…?

-    Un viņa satika zelta ērgli, kas dzīvo ezera tuvumā un šo to zina par Herlām. Tas stāstīja, ka pagājušajā vasarā, kad tu vēl dzīvoji pie zēna, esot noticis kaut kas ļoti savāds. Briežumātes un briedēni, kas gandrīz pirms diviem gadiem atnākuši no sniegiem, visi sadzīti kopā. Briežu tēviņi aizve­duši tos uz dienvidiem, un izskatījies, ka tie iet līdzi pret savu gribu.

-    Turpini! Rannohs nopietni lūdza.

-    Ērglis lidojis viņiem līdzi, un pēc kāda laika, kad bijis noiets krietns ceļa gabals, viņiem pretī ieradušies citi brieži no dienvidiem, un tos vadījis briedis bez ragiem. Briežu­mātes un briedēni atdoti viņam.

-    Sgorrs! Rannohs izgrūda. Tas nozīmē, ka Brakena un mani draugi ir Sgorra nagos! Es zinu, ka viņš tiem grib nodarīt ļaunu. Rurl, man viņiem jāpalīdz!

-    Vēl vairāk ļauna viņš gribētu nodarīt tev, ronis teica, ja zinātu, ka esi dzīvs.

-    Tas neko nemaina, .Rannohs nemitējās. Man jāmē­ģina viņiem palīdzēt!

-    Padomā taču prātīgi, Rannoh! Rurls gandrīz dusmīgi sacīja. Ko tu vari darīt? Tu vēl esi jauns briedis. Tu esi viens pats, bez bara un bez Izlūkotājiem, kuri tev varētu palīdzēt. Tavs ceļš ir neskaidrs, un, lai kur tu ietu, tevi visur nodos baltā ozollapas zīme uz pieres. Sgorra spiegi klīst visās malās un nogalinās tevi pie pirmās izdevības.

-      Šī zīme man ir nesusi vienīgi nepatikšanas, Rannohs rūgti sacīja.

Kādu laiku viņš domīgi klusēja.

-      Varbūt man vajadzētu doties atpakaļ pie ezera, pēc brīža viņš teica, un lūgt palīdzību Izlūkotājiem.

-      Nē, Rurls iebilda. Viņi vēl nav pakļāvušies Sgorram, bet par valdnieku ir kļuvis Kolkvars, un viņam ar Sgorru ir noslēgta vienošanās.

Rannohs atkal apklusa. Kaut gan viņš izjuta piepešu vai­nas apziņu pret māti un draugiem un to papildināja arvien nomācošāka vientulības apziņa, viņš saprata, ka ronim taisnība. Tonakt viņš tikpat kā nesarunājās ar Rurlu, tikai skumji skatījās nemierpilnajā jūrā. Bet, kad spirgts un sau­lains atausa nākamais rīts un Rannohs vēl krastmalā snauda, ronis riedams izlēca smiltīs. Viņš izskatījās nepa­rasti pacilāts.

-       Es runāju ar citiem par tevi, viņš teica, un par to, kā mēs varētu palīdzēt tavos meklējumos.

-    Manos meklējumos?

-       Noskaidrot, vai šai lapai uz tavas pieres ir kāda īpaša nozīme. Vai Pravietojumā ir kaut kas no patiesības.

-      Un vai tu vari man to pateikt? Rannohs jautāja aiztu­rētu elpu.

-      Nē, ronis atbildēja, papurinādams savādo galvu, bet ir citi, kas varbūt to varētu.

-    Citi?

-Jā. Tālāk uz ziemeļiem, Augstajā Zemē.

Rannoha acis savilkās šaurāk.

-    Kas? viņš nočukstēja.

-        Herlas. Tādi paši kā tu. Stāsta, ka tur dzīvojot savādu briežu bars. Viņi saucot sevi par Hernes baru. Runā, ka viņiem esot pamatīgas zināšanas par Herni un viņi ļoti godājot seno Dzīvesziņu. Varbūt viņi tev pastāstīs vairāk nekā es.

Rannohs sakustējās.

-    Bet kā es viņus atradīšu? viņš jautāja.

-       To es nezinu, ronis atbildēja. Varu pateikt tikai to, ka viņi dzīvojot Lielā Kalna ziemeļu nogāzē.

-    Lielā Kalna?

-Jā. Daži pat domā, ka Lielajā Kalnā dzīvojot arī Herne.

Rannohs nodrebēja.

-        Tātad tu domā, ka man vajadzētu kāpt tur augšā? viņš jautāja, izskatīdamies diezgan nelaimīgs.

-   Jā, ja tu patiešām gribi kaut ko noskaidrot.

-    Bet kas notiks ar manu māti un draugiem?

Rurls paskatījās uz Rannohu un pēkšņi juta dziļu žēlumu pret briedi.

-       Lai kā tu izlemtu, Rannoh, tev jābūt ļoti uzmanīgam. Sgorrs darīs visu, lai tevi iznīcinātu.

-Jā, Rannohs domīgi piekrita. Izskatās, ka pašlaik es apdraudu visus, lai ko darītu. Došos uz ziemeļiem. Vismaz līdz tam laikam, kad uzzināšu… kas es esmu.

-       Bet arī tur tev jābūt ļoti uzmanīgam, Rurls nopietni brīdināja. Par briežu baru, ko es minēju, klīst tumšas valodas.

-    Kādas valodas?

-       Par dīvainām spējām, ronis atbildēja. Runā pat, ka viņi pazīstot cilvēku. Tavs ceļojums un Pravietojuma rindas kaut kā saista tevi ar šiem radījumiem.

Rannohs pamāja ar galvu, bet tad Rurls pēkšņi uzmeta briedim ļoti savādu skatienu.

-   Rannoh, viņš klusi teica, vai kādreiz esi padomājis, ko nozīmē pirmais pants "Herne atkal modīsies no miega…"?

Rannohs klusēja.

-    Ka tu esi…

-    Nesaki to, Rurl! Rannohs iesaucās. Nesaki!

Briedis skatījās uz roni, un viņu atkal pārņēma bailes.

Bet reizē ar bailēm uzbangoja dusmas par visu, kas ar viņu noticis. Dusmas deva piepešu spēku, un Rannoha domās nobrieda lēmums.

-    Rurl, man laiks šķirties no tevis, viņš pēkšņi teica. Ķīla mani gaida, un es pārāk ilgi esmu bijis projām.

Ronis skumji pamāja ar galvu.

-     Esi uzmanīgs, Rannoh! viņš sacīja, kad briedis pa­griezās uz promiešanu. Ja tev kādreiz mani ievajagas, citi jūras iemītnieki var atnest man ziņu. Es ļoti labprāt kādreiz uzzinātu, kā tev klājas un vai tavā Pravietojumā ir bijusi patiesība.