Ugunsnesējs

-    Nevaram gan, bet bez viņiem atgriezties arī nedrīk­stam! atbildēja otrs. Pats zini, ko Sgorrs ar mums izdarīs.

Rannoha maņas acumirklī saasinājās.

-   Tā bija tava vaina, ka mēs pazaudējām viņu pēdas! trešais sacīja pirmajam.

-    Nepavisam tā nebija mana vaina! nikni atcirta pir­mais. Ja tas lopu bars nebūtu šķērsojis upi, viņu pēdas dubļos būtu skaidras kā dienasgaisma.

Brieži, Rannohs klausīdamies nodomāja. Tie ir brieži, kam viņi dzen pēdas.

-    Nu, ko tad mēs darīsim? jautāja cits briedis.

-   Meklēsim, kamēr atradīsim. Tāda ir pavēle, atbildēja pirmais.

-    Bet ja nu viņi ir aizbēguši uz Augsto Zemi?

-   Tad ir citādi. Tu zini, ka Sgorrs, draudēdams ar nāvi, ir aizliedzis visiem dienvidu Herlām spert kāju Augstajā Zemē.

-    Nekad neesmu sapratis, kāpēc.

-    Sgorrieši neuzdod jautājumus, bet izpilda pavēles!

-    Zinu, zinu, man tāpat vien ienāca prātā, briedis, mazliet satraucies, atsaucās.

-    Katrā ziņā es par to neskumstu, teica cits briedis. Jūs taču zināt, kādas valodas klīst par to vietu. Hernes bars apēdot katru briedi, ko noķerot, un, tā kā viņi ir apgu­vuši cilvēku gudrības, viņu rēgiem lemts mūžīgi klīst pa Lielo Kalnu, un viņi tur spokojas viršu laukos un gaudo kā sniega dēmoni.

-    Muļķības! uzsauca briedis, kurš bija atgādinājis sgor­riešiem viņu pienākumu. Un es negribu dzirdēt nekādas runas par Herni vai Hernes baru, sapratāt? Par ko jūs domā­jat? Jūs runājat tā, it kā vēl būtu vecie laiki, pirms Sgorrs mūs atbrīvoja un mēs sākām jaunu Sgorra gadu! Būtu mēs pašlaik mājās, jūs par to bargi samaksātu!

-    Man šķiet, ka mēs bargi samaksāsim arī tad, ja viņi aizbēgs uz Augsto Zemi un mēs nedrīkstēsim viņiem se­kot, otrs briedis drūmi norūca.

-    Tātad viņi nedrīkst aizbēgt, vienalga, kas notiktu! teica pirmais. Vai nu atgriežamies kopā ar viņiem, vai neatgriežamies nemaz.

-    Tad nu gan viņi dabūs!

-   Drīzāk var notikt, ka dabūjam mēs, nevis viņi, brīdi­nāja briedis, kurš pirms brīža bija paudis bažas.

-    Kāpēc tā?

-   Atceries tās divas govis, kas atnāca no ziemeļiem! Tās esot Eloinas aizsardzībā, un, kamēr Sgorrs grib Eloinu, viņš tām neko sliktu nedarīs.

Rannohs sakustējās. Eloinas vārds lika uzzibsnīt kaut kādām atmiņām.

-     Kāpēc tad viņam tik briesmīgi vajag dabūt atpakaļ sitos? Mēs meklējam jau krietni ilgāk par gadu!

-      Tu zini, kāds ir Sgorrs. Viņš necieš sakāves. Turklāt aizbēgušie visi vēl ir pavisam jauni. Nevis tādi kā tās abas. Tās bija gandrīz vecenes. Un pāraudzināšanai viņas droši vien ir jau par vecu. Šie ir pavisam kas cits! "Dodiet man jaunos pirms viņu ceturtajiem ragiem, un viņi būs mani uz visiem laikiem," Sgorrs vienmēr saka.

-      Bet visi viņi nav jauni! pēkšņi sacīja cits briedis. Kopā ar viņiem taču ir tā vecā govs. Ja viņa nevilktos tik lēni, jaunie jau sen būtu gabalā. Viņa noteikti ir ievainota. Kā viņu sauca?

-    Brakena.

Rannohs jutās kā spēju belzienu saņēmis. Viņa māte, dzīva un, kā nojaušams, kaut kur tuvumā! Un kas ir tie jaunie, par kuriem brieži runā? Vai tiešām tie varētu būt Villova, Bankfuts un pārējie? Rannohs juta krūtīs uzban­gojam cerību vilni.

-    Mēs nekad viņus nenoķersim, ja stāvēsim cauru dienu pļāpādami kā briedenes! teica tas, kurš bija runājis vis­vairāk. Kustamies, laiks iet tālāk!

Tad sgorrieši devās projām. Rannohs palika stāvam netālu no strauta un lāgā nespēja ticēt dzirdētajam.

-     Man viņi jāatrod! Rannohs sev teica, ar izmisīgu apņēmību pagriezdamies pret kalnu. Jāatrod pēc iespējas drīzāk!

Tomēr līdz nākamajai saulei Rannohs neatrada nekādas pazīmes, kas liecinātu par draugu tuvumu. Kad iestājās bāla, mākoņaina diena, viņš apgūlās kalna nogāzē atpūs­ties, paslēpies irbuleņu krūmā. Todien viņš redzēja tādu sapni, kādu atcerējās sapņojis, kad bija vēl mazs briedēns. Viņš sapņoja par Herni.

Lielais briedis stāvēja klajumā viens, un saules gaisma bija nokrāsojusi viņa rudo kažoku zeltainu. Rannohs sapnī neredzēja viņa seju, un acu priekšā viņam ainojās tikai dieva varenie ragi ar divpadsmit asām smailēm, kas sazaro­jās kā žuburots koks. Sapni dievs sāka spārdīt zemi un sacēlās stiprs vējš. Pār apkārtni nolaidās tumsa, un brāzmas gaudodamas cirtās pret zemi, līdz koku zari sāka krakšķēt un lūzt.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs troksnis, gluži kā pērkons, koki sāka gāzties, izrauti no zemes, un to saknes slējās gaisā kā cilvēku pirksti, kuros sakampti zirnekļi, vaboles un neskaitāmas līdzīgas būtnes. Pēc tam dievs stāvēja viens kaila tīreļa vidū. Gaiss bija salts un spirgts, un klajums pletās tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt. Mētādams galvu, briežu dievs metās skriet, brīvs un straujš, un kāda balss teica: Mežs. Mežs vienmēr ir ar tevi.

Rannohs iztrūcies pamodās un paskatījās apkārt. Kaut gan debesis bija apmākušās, viņš juta, ka Larna stunda nav tālu, piecēlās kājās un nopurinājās. Vakars bija auksts, un ap kalniem, klusi svelpdams, riņķoja drēgns vējš.