Ugunsnesējs

Rannohs saņēma mutē jūraszāles un aizrikšoja pa krast­malu projām. Rurlam patiešām bija skumji redzēt viņu aiz­ejam, bet tad ronis pamanīja ūdenī aizzibam sudrabainu zivi un ienira viļņos tai pakaļ. Rannohu aizskrienam redzēja ari kāda meitene, tuvējā zemes nomnieka meita, kas lasīja smiltīs akmentiņus. Neparastais skats viņu ļoti sajūsmi­nāja, un viņa steidzās mājās pastāstīt vecākiem, kādu lielu, rūsganu briedi redzējusi krastmalā plūcam jūraszāles.

Rannohs steidzās atpakaļ gar ezera krastu uz austrumu pusi, izmeta jūraszāles no mutes tikai ēšanas un dzeršanas brīžos, un ne reizes neapstājās, lai atpūstos. Kad viņš no­kļuva atpakaļ pie upes un nogāztā koka, Ķīla viņu tur gaidīja un, ieraudzījis briedi, vairākkārt iepriecināts apgriezās apkārt, jo viņa draudzenei pa šo laiku bija kļuvis sliktāk. Ūdrs pateicīgi pieņēma jūraszāles, ievilka sāļos stiebrus upes ūdenī un iznira ar tiem ārā citā vietā, kur krasta aliņā saritinājusies gulēja viņa draudzene.

Ķīla viņu saudzīgi pamodināja, un viņa sāka gurdi skru­bināt jūrasaugus. Kaut gan sākumā ūdriene mazliet savie­bās un sarāvās, viņa cītīgi turpināja grauzt zāles ar asajiem zobiem, jo zināja, ka no tām viņai kļūs labāk. Nākamo nakti Rannohs aizvadīja, gulēdams zālē pie upes, snauzdams vai klausīdamies vēja un ūdens šalkās. Kaut gan upes čalas viņam atsauca atmiņā jūru, viņš zināja, ka šis ūdens ir pavisam citāds.

Nākamajā rītā Rannohs pamodās agri un, ļoti iepriecināts, ieraudzīja Ķīlu kopā ar draudzeni tupam uz koka stumbra un vērojam viņu. Ūdriene bija acīm redzami atspirgusi.

-    Paldies tev, ka tu mums palīdzēji! viņa bikli teica.

-Jā, Ķīla pievienojās. Tagad saki, ko mēs varam darīt

tavā labā!

-    Varbūt samedīt tev zivis? draudzene piedāvājās.

Rannohs pasmaidīja un papurināja galvu.

-      Nē, man pietiek ar to, ka varēju palīdzēt jums. Bet tagad man atkal jādodas ceļā. Tomēr vēl es gribētu kaut ko uzzināt, ja jūs varat man to pateikt. Es gribu tikt līdz Liela­jam Kalnam.

Ķīla pamāja ar galvu, un ūdri izstāstīja Rannoham vis­piemērotāko ceļu, jo viņi daudzkārt bija peldējuši apciemot citus ūdrus, kas dzīvoja Lielā Kalna tuvumā. Pēc tam Ran­nohs, skumji paskatījies uz dienvidiem, kur viņa māte un draugi Sgorra varā cieta Hernem vien zināmu likteni, aiz­rikšoja uz ziemeļu pusi.

-    Rannoh! Ķīla nosauca viņam pakaļ. Mēs domāsim par tevi! Vienmēr atceries, ka ūdri ir tavi draugi! Bet mēs nolēmām, ka tev tas jāzina, Rannoh: tuvumā staigā Herlas!

12 Vilks

Kad zvaigznes staru šķēpus lejup laida No skumjā, satumsušā debess klaida, Vai, savu darbu redzot, smaidīja Viņš sevī?

Vai Viņš gan Jēru radīja, gan tevi?

Viljams Bleiks. "Tīģeris"

Kad Rannohs paskrēja garām ezeram, pie kura iepriekš bija nogriezies pa kreisi uz jūras pusi, apkārtējie kalni pa­cēlās arvien augstāk un brieža noskaņojums strauji kļuva drūmāks. Ap viņu peldēja miglā tīti, izkropļoti milžu ap­veidi, un kā smags mākonis atkal uzmācās vientulība. Ar smeldzošu sirdi Rannohs domāja par draugiem. Viņš juta visapkārt ari Sgorra draudus un bailes no tā, ko vajadzēs sastapt, bailes no Hernes bara un no tumšajām valodām, kas to apvija. Taču vislielākās bailes viņam bija no Augstās Zemes un no tā, ko viņš ziemeļos varētu uzzināt pats par sevi.

Kāpdams augšup, Rannohs bieži apstājās, lai atskatītos un paošņātu gaisu. Tomēr viņš neatlaidīgi gāja uz priekšu, kāpa augstāk un augstāk, instinktīvi vairīdamies no ielejām un par aizsegu izmantodams nokaltušo paparžu pudurus. Cilvēkus vai Leras viņš gandrīz nesastapa, jo pat tajos laikos, kad cilvēki mēdza apmesties savvaļā, tie šeit neatrastu nekādu patvērumu.

Apkārtne kļuva arvien svešāka un nemīlīgāka. Vietvietām virs viņa melnēja lieli meži. Draudīgās klinšu sejas šķita vaidam. Palaikam no miglas izšļācās augsti ūdenskritumi, un vēja brāzmas atrada un šaustīja pat visslēptākos akme­ņus. Jaunajam briedim likās, ka viņš ir apmaldījies ēnu valstībā, un viņš viscaur iekšēji drebēja.

Kad Rannohs cauri skrajam mežam kāpa lejup, lai pa­dzertos pie strauta, ko bija pamanījis lejpus kokiem, viņš spēji pacēla galvu un paošņāja gaisu.

Vēja nestā smaka bija nepārprotama. Lejup skrēja pulciņš briežu, kas ātri tuvojās. Rannoham sāka trīcēt kājas, un viņš juta vēderā kņudošas bailes. Viņš ļoti ilgi nebija saticis nevienu no sev līdzīgajiem un tagad, kaut arī bezgala ilgojās atkal būt kopā ar ciltsbrāļiem, nezināja, vai šie Herlas ir draugi vai ienaidnieki.

Kamēr Rannohs neziņā domāja, ko darīt skriet atpakaļ kalnā vai paslēpties tepat -, brieži iznira no kokiem un pierikšoja pie strauta padzerties. Tie bija seši briežu buļļi, visi ar desmit vai divpadsmit ragu žuburiem, un tūlīt bija redzams, ka tie ilgāku laiku skrējuši pilnos auļos, jo kažoki tiem bija izmirkuši sviedros un no mugurām aukstajā gaisā kūpēja garaiņi.

-    Tā mēs nevaram turpināt, viens no viņiem gurdi teica, kad bija apmierinājis slāpes. Rannohs pārliecinājās, ka var labi dzirdēt briežu sarunas. Vējš pūta no viņu puses, un Rannohu viņi acīmredzot nebija pamanījuši, tāpēc tas palika nekustīgi stāvam un klausījās.