Ugunsnesējs

Rurls šo to zināja arī par zemes nomnieku skarbo dzīvi Lūisas un Uistas salā rietumu pusē, par viņu ugunskuriem un dziesmām. Par lielajiem, izdobtajiem kokiem, kas pel­dēja turp un atpakaļ pa vareno Fortas līci austrumu pusē, lai paēdinātu Edvinburgas apmetni, un par bāku ugunīm, kas mirdzēja kalnos virs Invernesas. Viņš zināja arī par cilvēkiem no ziemeļu apgabaliem, kas savos peldamrīkos ceļoja uz Šetlendas, Orkneju un Rietumu salām. Dažreiz tie brauca, lai iekrautu un izkrautu preces, bet citās ierašanās reizēs jūra kļuva sarkana no asinīm un cilvēki mira pie­krastes smiltīs.

Ronis tagad zināja ari to, ka aizvien vairāk cilvēku aizceļo no aukstajām zemēm un kaut kas jauns norisinās ap sali­ņām un mazajiem līčiem, kur viņš mēdza gulēt uz gluma­jiem akmeņiem vai peldēt aukstajos ūdeņos. Taču par to viņš nebēdāja, jo viņa acīs visi cilvēki bija vienādi. Tādi paši kā moluski vai gliemenes, kas piekļaujas jebkuram akmenim, līdz sākas jaunas dzīves vētras un aizskalo tos projām.

Rannohs no krasta vēlreiz pasauca roni, bet ronis jopro­jām neatbildēja. Rurls nenoliedzami bija gudrs dzīvnieks, tomēr ar itin augstprātīgu raksturu, un runāja tikai tad, kad pats vēlējās. Rannohs nosprauslojās un nolieca galvu, lai noplūktu jūraszāles. Paņēmis mutē garu sauju, viņš to sparīgi sapurināja. Ronis pēkšņi ienira zem ūdens un strauji peldēja uz krasta pusi, pēc tam rūkdams un sprauslādams izlēca no viļņa un sāka klumburot pa smiltīm, lempīgi vēci­nādams peldpleznas. Skats bija tik dīvains, ka Rannohs izmeta jūraszāles no mutes un gandrīz vai iesmējās.

-      Ko tu tā blenz? Rurls augstprātīgi noprasīja. Viņš labi apzinājās, cik ērmīgs izskatās uz sauszemes.

-     Neko, Rannohs atbildēja, pūlēdamies noslēpt uzjaut­rinājumu. Es atnācu salasīt zāles, kas aug no jūras. Tās vajadzīgas ūdram Kīlam. Viņa draudzene ir slima, un es apsolīju…

-     Ūdram? Rurls nosprauslojās. Kas tev var būt par darīšanu ar ūdriem? Tie visi ir dumji radījumi. Un šitās tikpat nelīdzēs, viņš piebilda, nicīgi noskatīdamies uz piekrastes jūraszālēm. Tās ēdot, viņai paliks vēl sliktāk.

-    Ak tā, Rannohs novilka.

-     Tur vajadzīgas citas, ronis turpināja, pastiepdams degunu pret izkaltušajām zālēm, ko Rannohs nesen bija nogaršojis, re, tās tur!

-    Paldies. Liels paldies! Rannohs iesaucās.

Ronis atkal nosprauslojās un paraustīja plecus.

-     Nav par ko, tas atbildēja. Ja tu par visu varu gribi pakalpot slimam ūdram, tad tas ir pats mazumiņš, ko varu palīdzēt.

-     Taisnību sakot, Rannohs satraukts sacīja, tas nav vienīgais iemesls, kāpēc es esmu šeit.

Ronis nopētīja viņu ar aizdomu pilnu skatienu.

-    Redzi, man vajadzīga palīdzība, Rannohs klusi teica.

-    Mana palīdzība?

-     Tavs padoms. Man stāstīja, ka roņi… nu, kā lai saka… zinot visu par visu.

Ronis izskatījās diezgan apmierināts.

-    Un man ir kaut kas jāuzzina, Rannohs sacīja.

-    Par ko?

-    Par šo zīmi uz manas pieres.

Rannohs pagājās uz priekšu un pastiepa galvu tuvāk ronim.

-    Ļoti glīta, Rurls diezgan vēsi teica, kārtīgi nopētījis balto ozollapas zīmi uz Rannoha pieres.

-    Nē, tu nesaprati, Rannohs sacīja, pēkšņi samulsdams. Ir tāds Pravietojums.

Rurls uzmanīgi paskatījās uz Rannohu. Ikvienu radījumu, kas spēj mest ūdenī kūleņus un sakult jūru putās, ir visai grūti pārsteigt, un Rurls nebūt nejutās izsists no līdzsvara. Taču viņam patika vākt nostāstus, un patiesībā viņš no pasaules bija redzējis tik daudz, ka nereti jutās garlaikots un mazliet vientuļš.

-    Man šķiet, ka tev vajadzētu izstāstīt man visu sīkāk, ronis klusi teica.

Tad Rannohs sāka savu stāstu. Viņš izstāstīja Rurlam par Mājvietas baru un par bēgšanu no Sgorra un dreiliešiem, un ronis, to dzirdot, pamāja ar galvu, jo arī viņš bija dzir­dējis par Sgorru. Rannohs pastāstīja, kā viņi šķērsojuši upi pa tiltu, kā zaudējuši Brēku, kā parkā sastapuši dīvainos briežus un visbeidzot nokļuvuši pie ezera un apmetušies Tārna aizgādībā. Tomēr tikai tad, kad Rannohs pastāstīja par zēnu, Rurla acis iepletās neviltotā pārsteigumā.

-    Tātad tu esi dzīvojis pie cilvēkiem? viņš klusi jautāja.

-    Jā, Rannohs pamāja ar galvu.

-     Ļoti savādi, patiešām ļoti savādi. Vai tev bija bail no cilvēka?

-Jā un nē, Rannohs atbildēja. Bija brīži, kad… kad es tur jutu kaut kādu dīvainu varu, tādu kā… Rannohs sasto­mījās, nu, gandrīz varmācību. Bet citreiz, vismaz kopā ar cilvēka bērnu, es jutos tā, it kā gandrīz vai saprastu viņu. Nevis viņa vārdus, bet domas.

Ronis brīdi klusēja un izskatījās ļoti nopietns.

-    Tā nu es gribu zināt, vai Pravietojumā ir kaut kas no patiesības, Rannohs teica, un vai maniem draugiem būtu labāk, ja es nekad vairs neatgrieztos pie viņiem. Vai tu vari man palīdzēt?

-    Es nezinu, ronis atbildēja, domīgi kratīdams galvu. Tātad tu saki, ka neesi mītenis?

-   Neesmu. Bet ir vēl daudzkas cits. Manas sajūtas, sapņi un… un neviens cits briedis nespēj saprast Leru valodu.