Ugunsnesējs

Zvēriņš atkal pazuda ūdenī un pēc brīža no jauna parā­dījās uz koka stumbra. Sparīgi nopurinājis veselu ūdens vērpeti, tas atkal pieskrēja Rannoham klāt. Dzīvnieks izslē­jās tāpat kā iepriekš, un tā deguns gandrīz pieskārās Ran­noha purnam. Pēc tam tas savādi ievidžinājās un trīs reizes apgriezās apkārt.

-    Kas tu tāds esi? tas apstājies noprasīja.

-       Es esmu Herla, Rannohs atbildēja, briedis. Un kas esi tu?

-    Es esmu ūdrs, zvēriņš lepni atbildēja. Ko tu gribi?

-       Es tikai gribēju sasveicināties, vairāk neko. Mani sauc Rannohs.

-       Nu tad sveiks! Bet es nevaru te stāvēt un tērzēt ar tevi. Mana draudzene ir slima.

-        Slima? Rannohs atjautāja, pieiedams tuvāk. Kas viņai kait?

-        Es nezinu, ūdrs bēdīgi atbildēja, bet viņa neko neēd.

-        Vai es kaut kā varu palīdzēt? Rannohs norūpējies jautāja.

-      Ko tu tur vari palīdzēt? ūdrs nicīgi atmeta. Kaut ari tu runā manā valodā, diez vai kaut ko zini par ūdriem.

-      Laikam nezinu gan, Rannohs piekrita. Bet, kad mēs saslimstam, tad ejam mežā un meklējam ogas vai mizu, kas palīdz mums atveseļoties.

-Jā. Jā, protams, ūdrs atbildēja. Bet neko no tā, kas aug tepat tuvumā, viņa negrib. Vienīgais, kas varot viņai palīdzēt, esot zāle, kas izaug no jūras. Bet es taču nevaru atstāt viņu vienu un doties uz jūru to meklēt!

-   Uz jūru? Rannohs jautāja, neticēdams savai veiksmei.

-   Jā. Tā atrodas zemes malā.

-    Kas tā jūra tāda ir? Rannohs jautāja.

-       Jūra ir vieta, kurā ietek upes un no kurienes nāk laši. Jūra ir vislielākā vieta pasaulē. Vai tiešām tu nekad neesi redzējis jūru?

-Nē.

-            Tas nudien ir dīvaini! Vispirms es satieku radījumu, kas var sarunāties ar mani. Un pēc tam uzzinu, ka viņš nekad nav redzējis jūru.

-            Es aiziešu turp tavā vietā! Rannohs pēkšņi paziņoja. Tas ir, uz jūru. Un atnesīšu tavai draudzenei zāli.

-    Tu? ūdrs pārsteigts atjautāja.

-   Jā. Ja vien tu man pateiksi, kā tur nokļūt.

-            Tas nav grūti, ūdrs teica. Un zāle aug pa visu jūras malu.

-    Nu, ko tad gudrot? sacīja Rannohs.

Ūdrs domīgi nopētīja briedi.

-    Vai tu runā nopietni?

-            Protams, nopietni, Rannohs atbildēja. Tikai pastāsti man, kur tas ir!

-            Ej uz ziemeļrietumiem, un tu nonāksi pie liela ezera. Tas ir jūras ezers. Ej tam gar dienvidu malu uz rietumu pusi. Drīz tu nonāksi tieši pie jūras. Zāle, kas man vaja­dzīga, aug jūras krastā.

Rannohs pamāja ar galvu un devās prom, apsolījies at­griezties, cik drīz vien iespējams.

-            Starp citu, mani sauc Ķīla! ūdrs iesaucās, noskatīda­mies, kā Rannohs aizrikšo. Es tevi gaidīšu!

Pagāja trīs saules, līdz Rannohs sasniedza Ķīlas minēto ezeru, un ceļojuma laikā apkārtne kļuva arvien pirmatnī­gāka un mežonīgāka. Viņš šķērsoja augstu kalnu un atkal dzirdēja vēju šalkojam asajās savvaļas zālēs. Zemes aprises arvien stāvāk cēlās augšup un tiecās lejup, un beidzot Ran­nohs to ieraudzīja. Ezers bija milzīgs, daudz lielāks nekā tas, pie kura dzīvoja Tārna bars, un ziemeļu gala smailē no tā iztecēja upe, kas aizplūda kalnos. Kā bija mācījis ūdrs, Rannohs metās skriet gar tā dienvidu krastu un pēc tam pagriezās uz rietumiem. Viņš ceļoja vēl vienu sauli, tik

tikko atvēlēdams laiku gulēšanai un apstādamies tikai uz maziem brītiņiem, lai paēstos zāli.

Kad nākamā saule bija augstu debesīs, Rannohs sajuta vējā neparastu smaržu. Svešāda un rūgtena tā kairināja viņa nāsis. Piepeši ezers itin kā atvērās, zeme beidzās, koki dienvidu krastā pazuda, un Rannoha acis izbrīnā iepletās. Viņa priekšā pavērās milzīga ūdens josla, kas pēkšņi bija aprijusi ezeru. To pluinīja vējš, sakrokodams tās virsmu putainās vērpetēs, un Rannoham mirkli likās, ka viņam pa priekšu skrien sniegbaltu briežu bars.

Ūdens josla stiepās uz ziemeļiem, un ziemeļu pusē Ran­nohs virs tās redzēja peldošu zemi, bet tālāk lielus kalnus, kas pacēlās pret debesīm. Ari dienvidu pusē pletās zeme, jo Rannohs noraudzījās uz ūdens klajumu, ko šodien sauc par Lornas līci, un tālāk uz Mallas salu. Aiz tās vairs nebija nekā cik tālu vien briedis varēja redzēt, pletās vienīgi ūdens. Rannohs stāvēja kā sastindzis un juta, ka vējš sviež viņam nāsīs sīkas putu lāsītes. Pēkšņi viņš jutās neparasti dzīvs un stiprs. Šķita, ka viņš ir pieskāries milzu noslēpuma malai.

Tātad šī ir jūra, viņš noteica pie sevis, nespēdams novērst skatienu no viļņojošā ūdens. Tad viņš noskrēja pa kalna nogāzi lejā un juta, ka zeme un zāle pārtop savādā, mīkstā pulverī, kurā ejot grima pēdas. Rannohs apstājās netālu no ūdens malas, paostīja gaisu, pārliecinādamies, vai nedraud briesmas, un tad sāka skriet gar krastu uz priekšu.