Ugunsnesējs

Kādu dienu Anlaha beigās, kad debesis pārvilkās ar sal­tiem lietus mākoņiem un tuvojās Larna stunda, zēns izdarīja kaut ko tādu, kas viesa Rannohā izbrīnu. Viņš atnāca pie aploka, laipni pasauca Rannohu un, noņēmis auklu no sētas staba, atvēra vārtiņus.

Rannohs pārsteigts skatījās uz zēnu, nesaprazdams, ko viņš ar to domā, bet zēns tikai stāvēja un skumju skatienu raudzījās pretī. Ja Rannohs būtu pienācis tuvāk, viņš būtu redzējis, ka zaļajās, vērīgajās acīs mirgo asaras. Tad zēns klusēdams pagriezās un devās uz savu mājokli, ne reizes vairs neatskatīdamies atpakaļ.

Kad kurmis nākamajā rītā izbāza no zemes degunu, viņš ieraudzīja, ka Rannohs stāv aploka ziemeļu malā pie sētas un raugās uz kalniem. Vārtiņi dienvidu pusē joprojām stā­vēja vaļā.

-    Vai esi vesels, mans draugs? kurmis jautāja.

-Jā, Rannohs atbildēja, bet mans laiks ir klāt. Man atkal jādodas ceļā.

-    Meklēt savu baru? kurmis jau priecīgāk noprasīja.

-Jā, Rannohs pamāja ar galvu. Atkal atrast savējos.

Bet vispirms man jādodas uz jūru un jāpajautā roņiem, vai tie var palīdzēt man izprast Pravietojumu.

-Jā, kurmis teica. Tu esi ilgi dzīvojis pie cilvēkiem.

-     Es gribu tev pateikt paldies, Rannohs pēkšņi sacīja, -jo tu mani brīdināji, ka esmu pārvērties. Cilvēkiem piemīt savāda vara.

-   Jā, kurmis piekrita. No tās Lerām jāsargās.

-    Man tevis pietrūks.

-    Man tevis arī, kurmis pasmaidīja.

Rannohs nolieca galvu, lai ar purnu pieskartos kurmja degunam.

Pēc tam viņš aizgriezās. Briedis brīdi kārpīja zemi, tad spējā skrējienā metās uz sētas pusi. Viņš sparīgi atspērās pret zemi, augums un galva ar jaunajām ragu smailēm pacēlās gaisā, un viņš slaidi un līdzeni lidoja pāri sētai. Otrā pusē Rannohs viegli nolēca zemē un, vairs neatskatījies atpakaļ, devās savos meklējumos.

11 Uz jūru

Aiz zemesraga pēkšņi jūra māja Un pāri kalnam plūda saules gaisma. Bij viņam lemta zelta taka taisna, Bet mani ceļš pie ļaudīm aicināja. Roberts Braunings. "Šķiršanās rīta stundā"

Rannohs nemitējās skriet, iekams kurmis un zēns bija palikuši tālu aiz muguras. Tā bija brīnišķa sajūta atkal būt brīvam, un, jo tālāk Rannohs gāja, jo skaidrāk sāka aptvert, cik daudz ir zaudējis, dzīvodams zēna tuvumā. Viņš dziļi ieelpoja bagātīgās smaržas sev apkārt un apbrī­noja koku skaistos, izlocītos apveidus. Viņš klausījās vēja balsī un apstājās paskatīties uz katru putnu, kas lidoja garām, un nopētīt visas Leras pēdas, ko redzēja ceļā. Kaut gan viņš zināja, ka ziema nav tālu, un sirdī nesa domas par savādo Pravietojumu un par to, kas noticis ar māti un drau­giem, kādu laiku viņš pilnīgi ļāvās neapvaldītai līksmei par to, ka var brīvi skriet, kurp pats vēlas.

Tomēr pēc kāda laika Rannoha noskaņojums mainījās. Viņš sāka justies ļoti vientuļš un ilgojās pēc kurmja. Ran­nohs prātoja, ko gan roņi varētu viņam pastāstīt par Herni un Pravietojumu, un ikreiz, iedomājoties savādās vārsmas, jutās samulsis un dusmīgs.

Rannohs tagad skrēja uz rietumiem un, pārbridis kādai upītei, pamanīja smiltīs savādus pēdu nospiedumus. Tie bija mazāki nekā brieža pēdu nospiedumi, un ik pa gabali­ņam zeme aiz tiem bija līdzeni nogludināta, it kā dzīvnieks būtu kaut ko vilcis. Rannohs apošņāja vietu un secināja, ka smarža ir ļoti stipra, bet nav piederīga nevienam Leru pār­stāvim, ko viņš pazītu. Viņš nolēma doties pa šīm pēdām.

Pēdas aizveda Rannohu līdz upes krastam un vietā, kur takai šķērsām pāri gulēja nokritis koks, piepeši izbeidzās. Rannohs apstājās un paskatījās apkārt, taču neko neredzēja. Viņš jau grasījās iet projām, bet tad pēkšņi pamanīja ūdenī pazibam kaut ko spožu. Pirmajā bridi briedēns nodomāja, ka tā ir zivs, taču mirdzošā josla, ko kustīgā būtne atstāja aiz sevis, bija tik plata, ka šai zivij vajadzētu būt ļoti lielai.

Bridi pastāvējis, Rannohs izdzirdēja tādu kā plunkšķi, un tad kaut kas tumšs izšāvās no ūdens un uzskrēja uz kritušā stumbra. Pašā upes vidū, stumbra virspusē, tas apstājās, un Rannohs neticīgi raudzījās uz to plati ieples­tām acīm. Dzīvnieciņš bija mazāks par lapsu, garāku un tievāku ķermeni, gludi spīdīgu, brūnu kažoku, garu asti un jocīgām, mazām ķepiņām. Tam bija smails purns un spožas, vērīgi zibošas acis.

Zvēriņš paskatījās apkārt un skriešus metās pa stumbru tieši uz Rannoha pusi. Ticis līdz stumbra galam, tas pacēlās pakaļkājās un izslējās gluži kā čūska. Bridi zvēriņš tā stāvēja, skatīdamies uz Rannohu, kas atradās ne vairāk kā viena ragu kroņa attālumā, un briedis pārsteigts raudzījās pretī. Tad svešais dzīvnieks metās atpakaļ, nošļūca lejā no stum­bra un bez trokšņa ieslīdēja upē.

Rannohs paspēra soli uz priekšu.

-    Ei, paklau! viņš iesaucās. Nāc atpakaļ!

Kādu bridi no svešā radījuma nebija ne vēsts. Tad piepeši mazā galviņa iznira no ūdens pavisam netālu no Rannoha.

-    Vai tu runāji ar mani? zvēriņš jautāja.

-Jā, Rannohs atbildēja.

-     Bet kā tu to varēji? izbiedētais radījums brīnījās, atsedzis zobus.

-    Es vienmēr to esmu varējis.