Ugunsnesējs

-    Nu… es īsti nezinu, kurmis atbildēja. Bet tā atrodas zemes malā, un… un… tur dzīvo roņi.

Rannohs atkal kļuva kluss un domīgs. Viņš nejutās pār­liecināts, ka vispār vēlas uzzināt kaut ko vairāk par Pravie­tojumu.

-     Man atkal jādodas ceļā, viņš sev negribīgi sacīja. Bet varbūt prātīgāk būtu pagaidīt līdz pavasarim. Tad jau redzēsim.

Atkal pienāca Anlaha laiks, un Rannoha asinis dzīslās sāka trauksmaini riņķot, jaunā brieža jūtas pārtapa dus­mās, un domas vēl vairāk pievērsās Villovai un draugiem. Rannohs juta, ka zēna klātbūtne atkal viņu kaitina, tomēr mazāk nekā iepriekšējā gadā. Viņš skraidīja pa aploku turp un atpakaļ, kārpīdams zemi, sliedamies pakaļkājās vai badī­damies ar gaisu.

Tad notika kaut kas tāds, kas pilnīgi samulsināja Rannohu un viņa domas par Herni un Pravietojumu. Anlaha laiks tuvojās beigām, un Rannohs, tramīgi ēzdams pļavmalā zāli, ieraudzīja tuvojamies kurmi. Sīkais radījums piesteidzies nolieca galvu un draudzīgi sveicināja briedēnu. Bet Rannohs, klausīdamies kurmī, piepeši jutās satriekts. Viņš nesaprata, ko kurmis viņam saka. Nesaprata ne vārda.

Rannohs pārsteigts skatījās lejup uz kurmi, bet, lai kā pūlējās, nevarēja saprast neko no tā, ko viņam stāstīja sīkais Lera. Kamēr kurmis runāja tālāk, Rannohs spēji atmeta ragus un aizrikšoja uz aploka otru malu, atstādams pār­steigto kurmi vienu.

-   Herne! Rannohs izmisis iesaucās. Kas ar mani no­tiek?

Atgadījums ar kurmi ļoti satrauca Rannohu, taču viņš apmulsa vēl vairāk, kad kurmis pēc Anlaha vēlreiz ieradās ciemos un briedēns pārliecinājās, ka atkal saprot viņa teikto.

Tas Rannoha prātā sēja arvien lielākas šaubas par Pravie­tojumu un par paša spējām. Kad pār cilvēku mitekli nolaidās ziema, Rannohs vēl vairāk ierāvās sevī, un, kad sniegpārslas krita uz viņa nespodri brūnā kažoka, viņš kļuva drūms un gurdens un nelabprāt klausījās draugā. Kurmis noskatījās uz viņu, sērīgi kratīdams galvu, un joprojām nāca ciemos, cik bieži vien varēja, tomēr viņam bija pašam savi tuvinieki, par kuriem jārūpējas bargajos ziemas mēnešos.

Pavasaris ieradās aplokā otrreiz, un kurmis ar prieku pārliecinājās, ka līdz ar sauli un plaukstošajām puķēm at­griezies ari Rannoha labais garastāvoklis. Viņu draudzība atkal nostiprinājās, un abi pavadīja daudz laika, stāstot viens otram dažādus notikumus un runājot par dzīvnie­kiem un mežiem. Tomēr kurmis ievēroja, ka Rannohs daudz retāk runā par Villovu un agrākajiem draugiem.

Rannohs atkal nometa ragus, un tie atauga vēlreiz. Tagad viņam bija trešie ragi. Šoreiz acu žuburi bija lielāki, un izliektie šķērszari galos sadalījās divās daļās kā vēža spīles. Vienā no kārtējiem apciemojumiem kurmis uzmanīgi aplū­koja Rannohu un atzinīgi pamāja ar galvu: briedēns no medību bedres bija izaudzis par jaunu, skaistu briedi.

Tomēr pienāca vasara, un Rannohs joprojām nemēģināja aizbēgt no aploka un no zēna. Kurmis drebēja, skatīdamies, kā Rannohs pieņem ēdienu no Laiama rokām un ļauj glāstīt balto zīmi uz savas pieres. Kādu dienu kurmis tuvojās brie­dēnam ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi, jo bija apņēmies kārtīgi izrunāties ar draugu.

-    Kā tev klājas, Rannoh? viņš jautāja, pienācis klāt.

Rannohs paskatījās lejup uz kurmi un pasmaidīja.

-     Paldies, labi! viņš atbildēja. Cilvēks man vakar atnesa ļoti garšīgas ogas.

Kurmis pamāja ar galvu.

-    Rannoh, viņš klusi teica, es tev atnesu jaunas ziņas. Par Herlām. Mani Leru ciltsbrāļi stāsta, ka tos esot piemek­lējusi liela nelaime.

Rannohs turpināja cītīgi košļāt zāli.

-    Herlām esot grūti jācieš, kurmis sacīja.

Rannohs neatbildēja.

-    Vai tev tas nerūp, Rannoh? kurmis klusi jautāja.

-   Rūp, Rannohs beidzot atbildēja, bet es viņiem varu sagādāt tikai vēl lielākas ciešanas.

-    Bet vai tu negribi zināt, kas noticis ar taviem drau­giem? Ar Teinu un Villovu, un tavu māti?

-    Protams, gribu, Rannohs skumji atbildēja. Es par viņiem domāju visu laiku.

-    Un par Pravietojumu?

Rannohs vainīgi paskatījās uz draugu.

-    Rannoh, kurmis teica, un viņa balss kļuva skarbāka, vai nesaproti, kas ar tevi notiek?

Rannohs platām acīm raudzījās viņā.

-    Tu esi kļuvis pieradināts, Rannoh, kurmis izbiedēts nočukstēja. Pieradināts!

Rannohs klusēdams paskatījās uz kurmi, un pēkšņi viņa acīs atplaiksnīja atskārsme. Pieradināts! Šis vārds skanēja kā briežumātes brīdinājuma sauciens ziemā. Būdams vēl mazulis, viņš bija to vairākkārt dzirdējis no briežumātēm, kaut ari nebija sapratis, ko tas nozīmē. Taču viens bija skaidrs: šis sauciens allaž nesa līdzi bailes, vēl lielākas bailes nekā vilku gaudas. Piepeši Rannohs atcerējās savu draugu Kveihu un atbaidošo briežu baru parkā.

Turpmākajās nedēļās Laiams ievēroja, ka Rannohu kaut kas ļoti nomāc, un, kad pienāca Anlaha laiks, viņš juta, ka nevar draugam pat tuvoties. Ja viņš mēģināja nākt klāt, Rannohs spēra kāju pie zemes un draudīgi nolieca ragus. Zēns bēdīgi purināja galvu un sauca Rannohu pie sevis, bet briedis ne reizes neatbildēja uz viņa aicinājumu.