Ugunsnesējs

Nākamo trīs sauļu gaitā Rannoha atmiņas kļuva arvien skaidrākas. Vispirms viņš atcerējās bēgšanu no bara, tad iemeslu, kāpēc bija vajadzējis bēgt. Pēc tam atmiņā atdzima ceļojums un Brēkas nāve. Pravietojums atplaiksnīja vislēnāk, jo briedēna zemapziņa bija apspiedusi to, no kā viņš baidījās visvairāk. Taču tas saistījās ar briežiem, ko viņš bija redzējis sapņos, kas viņam bija tuvi un ko viņš ilgojās atcerēties. Pamazām apziņā uznira vārdi Villova un Bank­futs, Dadzis un Teins, Pepa un māte Brakena -, un reizē atgriezās ar tiem saistītās atmiņas. Atgriezās arī tādi vārdi, kas viņu biedēja: Blaindvīds, Dreils un Sgorrs.

Kad Rannohs aploka tālākajā malā atkal tikās ar kurmi, viņš bija ļoti nopietns.

-    Tagad es atceros, kā mani sauc, Rannohs teica.

-    Nu? jautāja kurmis.

-    Mani sauc Rannohs.

-    Rannohs, kurmis pamāja ar galvu.

-    Jā, un tieši manas baltās zīmes dēļ mums vajadzēja bēgt no Mājvietas bara.

-    No Mājvietas bara?

-Jā. No Dreila un Sgorra. Tas viss bija Pravietojuma dēļ.

-    Pravietojuma dēļ? kurmis izklausījās ļoti pārsteigts.

-Jā. Par Herni un briežiem ir sens Pravietojums.

Nabaga kurmis jutās tik apmulsis, ka spēja tikai papuri­nāt savu mazo galviņu. Rannohs apgūlās zemē un domīgi sāka gremot. Kurmis piešļūca viņam tuvāk.

-    Pastāsti! tas klusi teica, paskatīdamies augšup uz briedēna mazajām ragu smailēm.

-    Teins man to iemācīja, pirms es pēdējoreiz aizgāju no ezera.

-    Es gribu dzirdēt! sacīja kurmis.

Rannohs piesardzīgi paskatījās uz kurmi. Tomēr nāka­majā brīdī viņš sāka skandēt vārsmas, ko vecais Blaindvīds uzkalnā bija skaitījis jaunajiem briežiem.

Kad būs senais senču svētums miris, Dzīvesziņa ļodzīsies un ļims, Herne atkal modīsies no miega, Briedis atbrīvotājs Herlu ciltī dzims.

Balta ozollapas zīme pierē Mītenim būs svētība un lāsts. Garā, grūtā ceļā viņu vadīs Samainīta bērna likteņstāsts.

Bēgs viņš pāri tīreļiem un kalniem, Naids un bailes viņam pēdas dzīs. Redzēs viņš, kas citu acīm noslēpts, Nezināmus vārdus sapratīs.

Viņa pusē uguns, gaiss un ūdens, Zemes spēks un zvaigžņu vara stās. To, pret kura brāļiem cilvēks vēršas, Cilvēks bargā brīdī nosargās.

Pirms būs Salu virkne atjaunota, Augstā Zeme sazaļos un plauks, Senu varu viņa vara lauzīs, Sena bēda atkal mājās sauks.

Melu valdnieks viņam pretī celsies, Brieža dusmās melnēs debess vaigs. Herlu ienaidnieki viņa pusē pāries, Kad pret ļaunu apvienoties laiks.

Upuris būs liktens lemtā daļa Tam, kas zvaigžņu vēsti atminēs, Senus noslēpumus izdibinās, Hernes sirdī ieskatīties spēs.

Dziednieks, Ugunsnesējs, Briežu valdnieks, Herlu apdziedātais spēka zars, Līdz ar viņu smiekli atgriezīsies, Līdz ar viņu atdzims senais gars.

Kad Rannohs bija beidzis, kurmis paraustīja plecus.

-    Tātad šis Pravietojums stāsta par tevi?

-Jā, Rannohs atbildēja. Tas ir, nē. Saproti, vietām tur it kā ir par mani. Vismaz par balto zīmi uz pieres. Bet es visu laiku domāju un domāju, un esmu sapratis, ka tas nevar būt par mani. Pavisam vienkārši. Es neesmu samainīts bērns, neesmu mītenis. Brakena ir mana māte. Turklāt tur ir daudz tāda, ko es nevaru saprast… kas liekas neiespē­jami… par Herni un Salu virkni. Nē, tas ir tikai nostāsts, tāpat kā teiksmas par Zvaigžņubriedi.

-     Bet ja nu tā tomēr ir patiesība… kurmis minēja, platām acīm skatīdamies uz Rannohu.

-     Nē, nav! Rannohs gandrīz dusmīgi atbildēja. Es esmu parasts briedis. Tāpat kā mani draugi.

Rannohs skumīgi paskatījās uz tālajiem kalniem.

-    Nez, kā klājas Villovai? viņš klusi teica.

-    Dziednieks, Ugunsnesējs, Briežu valdnieks, kurmis no­murmināja, nopietni mādams ar galvu.

-    Izbeidz! Rannohs iesaucās.

-     Piedod, kurmis sacīja, bet man šķiet, ka tevī ir vairāk, nekā pirmajā brīdī redzams ar acīm. Pat ar manām acīm.

Tagad Rannohs bija kļuvis kluss un saīdzis. Kaut gan kurmim viņš neparko to neatzītu, briedēns piepeši jutās izbiedēts un bezgala vientuļš.

Tomēr, vasarai ejot briedumā, kurmis ar briedēnu pava­dīja daudz kopīgu stundu, ja vien klāt nebija zēna. Viņi runāja par Pravietojumu un par Lielo Zemi. Kurmis brīnījās, kāpēc Rannohs nemaz nedomā par bēgšanu no aploka un atgriešanos pie draugiem; kaut gan Rannohs strauji auga lielāks un viegli būtu varējis pārlēkt pāri žogam, kurmis katrā nākamajā saulē arvien atrada viņu turpat.

-    Rannoh, kādā agra rudens dienā, kad abi tupēja bla­kus zālē, kurmis briedēnam jautāja, kāpēc tu dzīvo šeit, pie cilvēkiem? Kāpēc tu neej atpakaļ pie sava bara?

Rannohs papurināja galvu.

-     Tāpēc, ka es nezinu, kur viņus atrast, viņš bēdīgi teica. Un vēl…

-    Kas tad vēl?

-    Kad mēs bijām kopā, es viņiem sagādāju tikai nemitī­gas likstas. Varbūt bez manis viņiem ir labāk.

-    Bet šeit tu nevari palikt. Paklausies, viņdien es runāju par tevi ar savu brālēnu un stāstīju viņam par tavu Pravie­tojumu. Viņš teica, ka tev vajadzētu aiziet līdz rietumu krastam un apjautāties roņiem. Roņi ir gudri un saprātīgi radījumi un zina visu par visu. Tu varētu ar viņiem vismaz aprunāties.

-    Ar roņiem? Rannohs pārjautāja.

-    Jā. Viņi dzīvo pie jūras.

-    Kas ir jūra? Rannohs taujāja.