Ugunsnesējs

Tuvumā atradās vēl citi koka priekšmeti, un Rannoham gandrīz pie pašas galvas karājās kaut kas līdzīgs milzu pūpēdim ar nošķeltu augšdaļu. Taču tam nebija nespodra virsma kā citiem pūpēžiem. Tajā atspoguļojās oranžā gaisma, un virspusē no tā kāpa garaiņi. Rannohs paošņāja gaisu un sajuta sēņu smaržu. To jaušot, viņa māga sažņau­dzās, jo briedēns bija ārkārtīgi izsalcis.

Pēkšņi viņš virs sevis atkal ieraudzīja to pašu zēnu. Ran­nohs ieskatījās viņa dzidri zaļajās acīs, un šīs acis, lūko­damās pretī, itin kā ieurbās viņā. Rannoham apreiba galva, un viņš novērsa skatienu. Tad atkal atskanēja balsis. Tagad likās, ka balsis aplenc viņu no visām pusēm. Vispirms viena, tad otra, tad trešā, un katra skanēja citādi. Viena balss tā piederēja zēnam skanēja kā avota čalas. Otra lika domāt par dziļu, lielu dīķi. Trešā izklausījās kā ūdenskritums.

-     Laiam, padod no galda lapas, un es tās samaisīšu ar pienu! teica ūdenskritums.

-    Labi, mamm, bet kāpēc?

-     Gribu uztaisīt kompresi, kas palīdzēs sadziedēt viņa kāju.

-    Kā tas notiek?

-    Gan daba zinās, jo lapās ir spēks.

-    Kā šīs lapas sauc? Laiams jautāja.

-    Šī ir skābenes lapa, un šī ir no mētru dzimtas, Laiama māte atbildēja. Tas ir īpašs ārstniecības augs. Ir pat le­ģenda, kas to saista ar briežiem. Tā stāsta: ja briedim trāpot bulta, viņš ejot mežā meklēt savvaļas mētru un, kad to apēdot, kļūstot vesels.

Rannohs klausījās nepazīstamo skaņu mūzikā un juta, ka tā viņu iemidzina.

-    Vai tā ir patiesība? zēns jautāja.

-      Nē, Laiam, pret bultu tā nepalīdz, māte atbildēja. Bet tai ir dziedinošs spēks, tāpat kā daudziem citiem augiem.

-    Ak tā, Laiams noteica, mazliet vīlies. Man šī leģenda patīk.

-    Par briežiem ir daudz dažādu leģendu, pēkšņi atska­nēja cita balss. Tas bija dziļais dīķis.

-    Pastāsti, tēt! Laiams iesaucās.

-     Nu tad klausies, Laiam: briedis vienmēr ir bijis viens no kristiešu tēliem. Daudzi svētie nēsā briežu simbolus. Piemēram, svētais Aidans un svētais Godriks. Svētais Kentirgens, ko daži dēvē par Mungo, iejūdza briedi arklā un tāpēc varēja apstrādāt zemi un pabarot cilvēkus. Briedis ir pat Kristus simbols, jo brieži dažreiz nogalina un apēd čūskas, un čūska ir tā rāpuļa pēctece, kas Paradīzes dārzā kārdināja Ādamu. Un pēc tam viņiem jāiet noskalot indi upē, citādi draud nāve. Ar to briedis mums atsauc atmiņā kristīšanu, kas nomazgā visus grēkus. Kad Hūberts, svētais medību aizbildnis, mežā ieraudzīja briedi ar zelta krustu uz ragiem, viņš novērsās no pasaulīgās uzdzīves un atkal pievērsās Valdniekam Dievam.

Rannohs sāpēs sarāvās. Cauri dūcošajam troksnim viņš juta ievainotajai kājai pieskārāmies plaukstu, kas kaut ko ierīvēja ādā. Pirmajā brīdī sāpe iesmeldzās vēl asāk, bet drīz Rannohs juta, ka sūrstošās vietas apņem visaptverošs siltums un sāpes atkāpjas.

-     Bet man labāk patīk senās teikas, zēna tēvs turpi­nāja, tās par Herni.

-    Par Herni? zēns satraukts atkārtoja.

-    Jā. Ziemeļos daži stāsta, ka Herne runājot ar brieža muti un reizēm pat pieņemot brieža izskatu. Tad, kad viņš neparādās cilvēka izskatā.

-    Vai tu tici Hernem, tēt? Laiams jautāja.

-    Medniekam Hernem? tēvs nopietni atjautāja. Nē, Laiam, tā īsti neticu vis. Bet es ticu, ka tādā veidā var runāt par cilvēkiem un dzīvniekiem. Kā visos labajos stāstos.

-    Bet es ticu Hernem, Laiams teica, un es nosaukšu savu briedēnu par Herni.

-   Ja viņš izdzīvos, klusi sacīja zēna māte.

-    Hernem vajadzīga atpūta cik ilgi vien iespējams, teica viņas vīrs. Bet tagad man jāiet. Jādodas uz sarunām.

-    Uz sarunām? zēns satraukts pārjautāja.

-Jā, pienākušas ziņas no karaļa Aleksandra. No rietumu salām atkal tuvojas vikingi. Hākons jau pārņēmis visus ziemeļus.

-   Vai tev vajadzēs karot ar viņiem, tēt? Laiams jautāja, un doma par karošanu pēkšņi šķita ieinteresējusi viņu vairāk nekā briedēns.

-    Kādu dienu varbūt vajadzēs, tēvs atbildēja, ja gri­bēsim, lai Lielā Zeme būtu vienota un brīva. Hākona valdī­šanai pār salām jādara gals. Mums jāiekustina rietumu apgabali. Pirms zeme tiks dziedināta, būs vēl daudz kauju un asinsizliešanas.

Rannohs atvēra acis. Balsis bija kaut kur pagaisušas, un briedēns atkal gulēja viens. Viņš tramīgi sakustējās, taču uguns tīkami sildīja, un sāpes kājā bija mazliet pierimušas. Vislielākais atvieglojums bija tas, ka mokošās bailes, ko bija izraisījis cilvēku tuvums, šķita izzudušas, kaut arī tel­pas savādās smaržas joprojām uzdzina nelabumu. Viņš atkal aizvēra acis.

Nākamo nedēļu gaitā Rannohs jutās gluži tā, it kā peldētu cauri sapņu zemei. Blakus vienmēr bija oranžā gaisma, un galva dūca no cilvēku balsu skaņas, kas neatkāpās ne no­moda stundās, ne miegā. Viņš neko no runātā nesaprata un, kad vien cilvēki bija tuvumā, juta bailes un pretīgumu pret viņu nedabisko smaržu.