Ugunsnesējs

Tomēr cilvēki nesa viņam pienu un deva ēst ogas un zāli, un palēnām viņš sāka arvien mazāk baidīties no zēna, kas bieži nāca pie viņa, glaudīja viņam galvu un rīvēja ievainoto kāju ar savādām, zaļām lapām. Zēns mēdza sēdēt blakus un uzmanīgi viņu vērot, un Rannohs tādās reizēs jutās ļoti neomulīgi, jo apjauta, ka nespēj lūkoties pretī šim skatie­nam ilgāk par dažām sekundēm.

Gan nomodā, gan miegā Rannohs pūlējās atcerēties, kas ar viņu noticis. Laika gaitā atmiņā uzpeldēja dažas ceļojuma ainas. Atmiņas atgriezās saraustīti vai reizēm vienā jūklī kā vētras dzīti lapu virpuļi. Viņš atcerējās, ka stāvējis kalnā kopā ar citiem briežiem, kuru vārdus nezināja, tomēr juta, ka tie bijuši draugi. Viņš atcerējās bēgšanu pa kalna kori un slēpšanos papardēs kopā ar kādu, kam jutās īpaši tuvs. Viņš atcerējās parku un briedēnu, ko aiznes lapsa.

Taču šie tēli jaucās ar citiem, kas šķita viņam pavisam neiederīgi. Zvaigžņubriedis un burvju ragi. Saruna ar vilku un briesmīgas galvassāpes. Un vienas atmiņas, kas vis­skaidrāk valdīja pār citām, bija tādas, ka nezināma iemesla dēļ viņš nemitīgi no kaut kā bēga.

Rannohs neapjauta, cik ilgu laiku pavadījis kopā ar cilvē­kiem, kad zēns kādu dienu atnāca, pacēla viņu un iznesa ārā. Diena bija saulaina, pūta viegls vējiņš, un Rannohs ar baudu ieelpoja smaržīgo gaisu, pēkšņi juzdams ieplūstam sevī jaunu spēku.

Zēns kādu laiku nesa viņu pa zāli, un Rannohs atskatī­damies redzēja vietu, kurā acīmredzot bija turēts, kamēr cilvēki viņu baroja un aprūpēja. Sienas tai bija saslietas no raupjiem akmeņiem, un augšdaļu sedza zeme un zāle. No jumta augšup zilajās debesīs vijās dūmu vērpete.

Zēns apstājās, un Rannohs juta, ka viņu nolaiž zemē. Briedēns noskatījās, kā zēns aiziet līdz garai koka sētai un, pacēlis auklas gabalu, to pavelk. Daļa sētas pavērās vaļā, un zēns briedēnam vairākkārt aicinoši pamāja. Rannohs tramīgi vēroja viņu. Tad viņš palēnām sāka aptvert, ka zēns kaut ko no viņa vēlas. Zēns mudināja viņu celties kājās.

Rannohs mēģināja uzslieties stāvus un tajā pašā brīdī juta, ka asās sāpes kājā nomainījusi trula smeldze. Nāka­majā brīdī viņš jau bija piecēlies. Mazliet sagrīļojies, Ran­nohs spēra soli uz priekšu. Viņš spēja nostāvēt! Briedēns skriešus metās pļavā. Tālumā viņš ieraudzīja plešamies kalnus un mežus, un tajā brīdī viņa sirds pacēlās spārnos.

*

Bija pagājuši vairāki mēneši, kopš Rannohs bija izpestīts no bedres, un nelielie stumbenisi uz viņa galvas bija iz­auguši garāki. Tagad briedēns skaidri atcerējās daudzus notikumus, tomēr joprojām neatcerējās ne savu vārdu, ne Pravietojumu. Viņš bija pavadījis daudz laika iežogotajā pļavā, ēzdams un atgūdams spēkus, un ievainotā kāja pil­nīgi sadzija. Zēns katru dienu nāca viņu apciemot, un Rannohs, tagad jau pieradis pie viņa sauciena, ikreiz skrēja pretī un dažreiz pat ļāva glāstīt sev purnu vai pieskarties mazajiem stumbenīšiem uz galvas. Viņš juta pateicību pret zēnu un, kaut arī nesaprata viņa vārdus, reizēm, kopā esot, iedomājās zinām, ko zēns domā.

Vēl kāds cits iemesls dīvaini saistīja Rannohu pie cilvēk­veidīgā briedēna: viņš bieži redzēja Laiamu jājam atpakaļ uz māju zirga mugurā, un tas izskatījās ļoti līdzīgs tiem radījumiem, ko viņš bija redzējis kalnu ieplakā. Zirgs nekad neizrādīja interesi par briedi, taču Rannohs, pamazām pierazdams pie viņa izskata, vairs nejuta kādreizējās bailes, bet drīzāk izbrīnu, ka šāds, viņam tik līdzīgs dzīvnieks var tik mierīgi ļaut zēnam kāpt sev mugurā un pēc zēna sau­ciena steigties pretī. Rannohs sāka domāt, ka cilvēkiem laikam tiešām piemīt ļoti savāda vara.

Bet tad notika kaut kas tāds, kas Rannohā izraisīja pil­nīgi jaunas izjūtas. Vispirms viņš galvas virspusē sajuta neparastu kņudēšanu. Tad kādu rītu no stumbenīšiem izspraucās divi jauni zari. Saulēm ritot citai aiz citas, abi samta apvalkā tītie zari pacēlās augstāk virs galvas. Tie auga neparasti ātri, un drīz Rannoham bija pirmie ragi. Bet tas nez kāpēc darīja viņu arvien nemierīgāku. Neapmie­rinātība, nespējot atcerēties, kas viņš ir, pārauga sāpīgās ilgās, kas arvien vairāk pildīja sirdi. Rannohs skraidīja pa pļavu turp un atpakaļ, mētādams galvu un kārpīdams zemi. Laiamu aizrāva šis skats, un viņš ik dienas nāca noraudzī­ties uz briedēnu. Tas savukārt sāka Rannohu kaitināt, un, redzēdams zēna interesi, viņš mēdza nikni aizskriet uz pļavas tālāko galu. Pagāja vēl daudzas saules un mēneši, un vasaras briedumā Rannohs sāka berzēt ragus pret sētu, trīdams nost no tiem mīksto kārtiņu, un drīz viņa ragi slējās gaisā kā bērza zari.

"Kāpēc nevaru atcerēties, kas es esmu?" Rannohs izmisis sev jautāja, berzēdams un klaudzinādams ragus pret sētu. Kāda vēl slēpta atmiņu daļa visvairāk saistīja viņa domas, un viņš zināja, ka tā ir tepat, tepat blakus, taču vienlaikus tā viņu ļoti biedēja.