Ugunsnesējs

-     Skrieniet viņām pakaļ, nejēgas! Sgorrs uzsauca. Jūs visi!

Arī Sgorrs metās turp, jo Villovas viltība bija darījusi viņu neuzmanīgu un viņš neaptvēra, ka aizbēgt grib nevis briežumātes, bet briedēni.

-      Tagad vai nekad! Villova iesaucās, spēji pielēkusi kājās. Man pakaļ!

Draugi skriešus sekoja Villovai, kas tumsā paskrēja gaba­liņu atpakaļ pa kalnu grēdu un, tikai īsu mirkli apstājusies, pazuda lejup pa nogāzi. Aiz viņas skrēja Pepa, pēc tam

Bankfuts, Dadzis un visbeidzot Teins. Tas bija izmisuma solis, jo nogāze bija ļoti stāva un nakts melnumā viņi pat neredzēja ceļu zem kājām.

Gandrīz kūleņodami, viņi joņoja lejup, izspārdīdami akmeņus un zāles pudurus, izmisīgi baidīdamies uzskriet cits citam virsū, bet inerces dēļ nespēdami apturēt lejupskrējienu. Bankfutam vairākas reizes likās, ka viņš teju teju pakritīs, un paša svars rāva uz leju arvien ātrāk un ātrāk. Tomēr brieži spēj stingri turēties uz kājām, un, lēkādami un klupdami, mezdamies te pa labi, te pa kreisi, lai izvairītos no kokiem un lielajiem akmeņiem, kas palaikam pēkšņi iznira no tumsas, viņi laimīgi pārvarēja bīstamo stāvumu.

Beidzot taka kļuva lēzenāka un Villova, kas joprojām skrēja pa priekšu, varēja palēnināt gaitu un apvaldīt skrē­jienu. Nonākusi līdzenā vietā, viņa, bailēs un piepūlē elso­dama, apstājās un redzēja, ka atrodas pašā meža malā.

-     Uzmanies! aiz muguras atskanēja balss, un viņai blakus pieskrēja Dadzis, kas bija apsteidzis Pepu. Tūlīt aiz viņa pieskrēja Pepa un Teins.

-    Es n-n-nevaru apstāties! Bankfuts izdvesa, tomēr ari viņš, izmisīgi elsodams, īstajā brīdī apstājās tieši pārējiem aiz muguras.

-    Izdevās, mums izdevās! Pepa iegavilējās.

-   Vēl ne! atsaucās Villova. Vēl nepavisam ne. Skrienam ašāk mežā, tā tagad ir mūsu galvenā cerība!

Pēkšņi Pepa skaļi ievaidējās. Aiz muguras atskanēja trok­snis, un visi saprata, ka lejup pa nogāzi viņiem pakaļ skrien briedis. Dadzis nolaida ragus, apņēmies, ka šoreiz vairs neļaus sevi sist. Bridi visi bezpalīdzīgi raudzījās nakts melnumā, bet tad viņu acis piepeši iepletās pārsteigumā, jo no tumsas iznira pagurusi briežu govs.

-    Brakena! iesaucās Villova. Ko tu te dari?

Brakena neatbildēja. Viņas izbiedētās acis izskatījās aizmiglotas. Nabaga briežumāte neko nebija sapratusi no iecerētā plāna, un, kad pārējās briežumātes metās pretējā virzienā, viņa bija palikusi stāvam aiz briežu tēviņiem. Akls instinkts un apjukums bija licis viņai sekot jaunajiem briežiem.

-    Mēs nevaram viņu šeit atstāt, Dadzis teica.

-    Nē, Villova piekrita. Tur nu neko nevar darīt. Viņai jānāk kopā ar mums.

Brakena joprojām neko nesaprata, bet, kad jauno briežu pulciņš pagriezās un pazuda starp kokiem, viņa paklausīgi rikšoja tiem līdzi.

Augšā uz kalna kores sgorrieši nupat bija panākuši brie­žumātes. Viņi bija aplenkuši bēgles, un tās vairs nemēģināja bēgt.

-    Ko tas nozīmē, ko jūs gribējāt darīt? Sgorrs nikni noprasīja, kad bija pierikšojis tām klāt.

-    Neko, Alita vēsi atbildēja. Tikai papriecāties par jauko vakaru.

Kaut kas viņas tonī iztrūcināja Sgorru.

-    Aši atpakaļ! viņš uzsauca vairākiem sgorriešiem. Skrieniet un uzmaniet pārējos!

Kad tie atgriezās ar ziņu, ka visi jaunie ir pazuduši, Sgorrs pamāja ar galvu un gandrīz vai pasmīnēja.

-   Tā gan, viņš noteica. Joprojām spēlējam spēlītes. Nu labi!

Viņš strauji apsviedās pret sgorriešiem.

-   Dzenieties viņiem pakaļ! Sgorrs uzsauca. Panāciet viņus! Neapstājieties, iekams nebūsiet viņus noķēruši!

Sgorrieši svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.

-    Bet vispirms, Sgorrs teica, pagriezdamies atpakaļ pret Alitu, vispirms mēs nokārtosim rēķinus ar jums!

Ar saltu smaidu viņš pievērsās Narlam.

-    Nobeidz tās nelietes! viņš čukstus teica. Visas bez izņēmuma!

Kad Narls paspēra soli uz priekšu, Ferna šausmās sarāvās.

-    Bet, valdniek Sgorr, Narls klusi sacīja, kā tad būs ar Eloinu?

Sgorrs brīdi klusēja.

-    Nu labi, viņš beidzot teica. Bet viņas ir jāsoda. Lūk, ko es tev teikšu, Narl: Eloinas dēļ atstāsim divas no viņām dzīvas. Un izvēlies pats, Narl, kuras tās būs!

Eloina klusā vakarā stāvēja pie Mājvietas ozola un gaidīja ziņas par bēgļiem, kas pirms diviem gadiem bija aizceļojuši no ielejas kopā ar Rannohu, un pārsteigta tālumā ierau­dzīja atgriežamies Sgorru kopā ar četriem sgorriešiem un divām briežumātēm. Visu laiku, kamēr pulciņš nāca šurp pa ieleju, Eloina nenovērsa no tā skatienu un beidzot pazina nācējas. Tās bija Šira un Kanispa. Eloina pēkšņi atcerējās abus mazos briedēnus, kas savulaik bija Rannoha labākie draugi: Teinu un tuklo Bankfutu.

10 Zēns

Kāds prieks, ka izdegušās oglēs Kaut kas joprojām kaist.

Ka dabas atmiņa spēj glabāt To, kas tik ātri gaist!

Viljams Verdsverts. "Nemirstības zīmes"

Tagad mums jāatgriežas pagātnē pusotru gadu pirms vakara, kad Dreils zem stāvās kraujas ieplakas malā sa­stapa savu likteni, baisajā dienā kalnos virs ezera. Dienā, kad parādījās cilvēki ar suņiem un Rannohs riskēja ar dzī­vību, lai glābtu draudzeni.