Ugunsnesējs

-      Es atvainojos! Dadzis pārsteigts sacīja. Es biju vienmēr domājis, ka Izlūkotāji…

Larna stundā ceļotāji atkal apstājās, un briežumātes un jaunie briedēni joprojām bija nošķirti atsevišķās grupās ar sgorriešu sargiem visapkārt. Kad Sgorrs un Narls bija aizgājuši tālāk viens no otra, Dadzis piebiedrojās jaunajiem briedēniem, kas dedzīgi sarunājās savā starpā. Draugi pat puskrēslā ievēroja, ka Dadža seju klāj zilumi un uz lūpām redzamas asinis.

-    Kas noticis, Dadzi? jautāja Villova.

-    Nekas! Dadzis atmeta. Tie nelietīgie sgorrieši!

-    Vai to tev nodarīja viņi? Teins izdvesa.

-Jā, tāpēc, ka es runāju par Izlūkotājiem!

-            Viss skaidrs, Teins teica. Mums jābēg projām bez kavēšanās. Visiem.

Šoreiz Dadzis cieta klusu.

-   Bet kā lai mēs to izdarām? jautāja Pepa. Viņi taču mūs visu laiku uzmana!

-    Pagaidīsim līdz tumsai un tad kaut kā aizlavīsimies prom! piepešā apņēmībā paziņoja Dadzis.

-    Bet māte? atgādināja Pepa.

-    Kādam jāaiziet ar viņām parunāt un jāuzklausa, ko saka Alita.

-    Un kurp mēs bēgsim? Pepa taujāja.

-   Uz ziemeļu pusi, uz Augsto Zemi, kā ierosināja Bank­futs.

-   Es eju kopā ar jums! paziņoja Villova. Vai jūs dzir­dējāt, kā tas… tas neradījums izteicās par Rannohu?

-   Es ari eju! sacīja Bankfuts. K-k-kā es varētu dzīvot barā, kurā nav Izlūkotāju?

-   Tātad mēs visi esam gatavi, Teins teica. Kad būsim aprunājušies ar mātēm, mums jāatrod vispiemērotākā vieta. Un vēl vajadzīgs signāls. Tāds, ko sgorrieši nesaprot.

-    Kāds tas varētu būt? jautāja Dadzis.

-    Piemēram, "Zvaigžņubriedis", Teins ierosināja.

-    Es zinu! iesaucās Villova. "Herne raugās uz tevi".

Draugi vienojās, ka tad, kad atskanēs signāls, viņi būs

gatavi tūlītējai bēgšanai. Viņu plāns bija diezgan nedrošs, tomēr tas bija plāns. Drīz visi, līdz izmisumam satrauku­šies, lūkojās pēc piemērotas vietas, no kuras vislabāk varētu tikt projām.

Visbēdīgākais bija tas, ka no visām briežumātēm vienīgi Alita bija ar mieru doties līdzi jaunajiem, tomēr arī viņa apņēmās palikt kopā ar draudzenēm. Visas pārējās nolēma palikt pie sgorriešiem un paļauties uz likteni agrākajā barā. Neviena vairs nejutās spējīga vēlreiz atkārtot tādu ceļojumu, kāds viņus bija aizvedis līdz Ezera ielejai. Tā nu briedēni, turpinādami ceļu, sāka domās atvadīties no mātēm. Mokošs smagums spieda pat jauno briežu sirdis, kaut ari viņi nekad to nebūtu atzinuši.

Visgrūtāk bija Pepai, jo telīte bija ļoti pieķērusies mātei, tomēr Villovai izdevās viņu nomierināt, un drīz visi bija pārliecinājuši sevi, ka tā būs vislabāk. Viņi zināja: ja bēgtu kopā ar mātēm un sgorrieši viņus noķertu, tad visvairāk par to droši vien būtu jācieš tieši mātēm. Turklāt briežu­mātes solījās palīdzēt jaunajiem un pēc signāla atskanēšanas novērst sargu uzmanību.

Izšķirošais bridis pienāca jau nākamajā naktī. Mēness nespīdēja, vakars bija apmācies un neparasti tumšs. Varēja būt jau tuvu pusnaktij, taču brieži joprojām turpināja ceļu, jo Sgorrs arvien nepacietīgāk vēlējās nokļūt atpakaļ pie bara. Kopš Larna stundas viņu ceļš veda pa kalna kori, un stāvā grēdas nogāze stiepās zem viņiem lejup līdz lielam mežam. Tas bija biezs un piedāvāja teicamu aizsegu, un visiem brie­dēniem prātā bija viena un tā pati doma. Tomēr nogāze bija tik stāva, ka viņi neredzēja iespēju tikt lejā, nelaužot kaklu.

Gājiens jau bija gandrīz sasniedzis kores galu, kad Villova piepeši iekliedzās. Bankfuts atskatīdamies ar šausmām ieraudzīja, ka viņa pakritusi guļ zālē. Sgorrieši aplenca viņu, un tūlīt pieskrēja ari Sgorrs.

-    Kas ir? Kas te notiek? viņš nikni noprasīja.

-    Es atvainojos! Villova teica. Es paklupu un laikam esmu izmežģījusi priekškāju.

-      Tāpēc mēs nevaram vilkties lēnāk! Sgorrs teica. Celies augšā! Tūlīt uz vietas!

-Jā, jā! Villova murmināja un mēģināja uzslieties kājās, taču atkrita atpakaļ zālē. Ai, ļoti sāp! Es laikam nevarēšu paiet.

-     Muļķības! Sgorrs uzsauca. Tūlīt pat celies! Citādi mani sgorrieši tev parādīs, ko nozīmē īstas sāpes!

-    Es atvainojos! Villova atkārtoja. Tikai mazu brītiņu! Man tūlīt kļūs labāk. Nekas nopietns taču nevar notikt, ja Herne raugās uz tevi!

Villova pēkšņi bija manāmi pacēlusi balsi un, kaut gan Sgorrs šai piebildei nepievērsa uzmanību, pārējie briedēni tūdaļ saspringa galējā uzmanībā un to skatieni tumsā zibēja uz visām pusēm.

-     Kā tu jūties? pieskrējis pie Villovas, noprasīja Teins. Parādi kāju!

Viņš pagaidīja, līdz Sgorrs, lādēdamies pie sevis, atgāja nost, un čukstus jautāja: Kas tad nu, Villova? Ar tavu ievainoto kāju taču mēs nekur nevaram aizbēgt!

-     Manai kājai nekas nekait, Villova, slepus pasmaidī­dama, atbildēja. Bet es nupat aiz muguras redzēju taciņu, un uz tās bija aitu pēdas. Tur jābūt ceļam uz mežu.

Pēkšņi draugi izdzirdēja skaļu saucienu. Tā bija Alita.

-     Lai Herne vienmēr ir ar jums, mani mazie! viņa iesau­cās, un draugi saprata, ka briežumātes skriešus metušās projām pa kalna kori.

-    Kas tur notiek? Sgorrs saniknots iebrēcās.

-    Govis! atsaucās Narls. Viņas mēģina aizbēgt!

Tumsā sgorriešu vidū pēkšņi iestājās apjukums.