Ugunsnesējs

Atausa spožs, saulains rīts, un Izlūkotāji ar gūstekņiem vēl atradās pie upītes. Izlūkotāji kļuva arvien tramīgāki, jo pēc ceļojuma uz dienvidiem vairāku sauļu ilgumā viņi zināja, ka Sgorrs vairs nevar būt tālu, un viņiem ļoti gribē­jās pēc iespējas drīzāk pabeigt kaunpilno uzdevumu un atgriezties pie ezera. Viņi bija satraukti ari tāpēc, ka gluži labi zināja Sgorra slikto slavu, un, kaut gan Kolkvars bija apgalvojis, ka šī rīcība nodrošināšot viņu bara neatkarību, neviens tomēr Sgorram īsti neuzticējās. Tomēr Kolkvars bija Ezera ielejas Valdnieks, un, pirms tika izlemts jaunat­nācēju liktenis, arī viņš bija piedalījies Izlūkotāju padomē. Tagad pavēle bija nepārprotama un, būdami Izlūkotāji, viņi bija spiesti pakļauties.

Posieties ašāk, jūs visi! uzsauca Izlūkotājs, kurš bija izvēlējies nakšņošanas vietu. Mums laiks doties ceļā!

Bija dienas vidus, un saule spīdēja augstu skaidrajās, zilajās debesīs, kad ceļotāji, pārgājuši kādai kalna virsot­nei, sāka iet lejup pa stāvu nogāzi, kas bija apaugusi ar garu, sulīgu zāli. Viņi nonāca pļavā, kur bagātīgi auga mar­grietiņas un gundegas, zeltaini mirdzēdamas leknajā zaļumā. Bankfuts jutās dīvaini pacilāts, jo saule sildīja mu­guru un ragu kņudēšana bija negaidot mitējusies. Pēkšņi, pametis skatienu augšup, viņš izbrīnā sastinga.

No kalna nogāzes, spožās saules apspīdēts, viņu vēroja kāds vientuļš briedis. Tā ragi augstu slējās virs lepnās gal­vas, un tam bija skaists, spīdīgi gluds kažoks. Ragus rotāja divpadsmit žuburi, bet visvairāk Bankfutu pārsteidza brieža spalvas krāsa. Tā bija pilnīgi balta. Savādais dzīvnieks kādu bridi nekustēdamies vēroja ceļotājus un tad, spēji pagrie­zies, pazuda aiz kalna. Bankfuts nodrebēja un nez kāpēc iedomājās par Rannohu.

Brieži gāja tālāk, un agri pēcpusdienā Teins, palūkojies uz priekšu, nepatikā sarauca pieri. Ātrā riksī pa klajumu viņiem pretī steidzās divdesmit briežu tēviņi. To priekšgalā bija briedis bez ragiem. Tagad visi ceļotāji bija apstājušies un jaunie briedēni satraukti pievirzījās cits citam tuvāk. Izlūkotāji, aplenkuši viņus, klusēdami gaidīja un aizdomu pilniem skatieniem noraudzījās uz sgorriešiem. Pienākuši klāt, Sgorra brieži bridi klusēja, it kā cenzdamies novērtēt Izlūkotāju spēku.

Tad ierunājās Sgorrs. Paskatīdamies rētainajā sejā ar vie­nīgo aci, nodrebēja gan dvīnes, gan briedēni. Šī bija pirmā reize, kad viņi tikās ar Sgorru vaigu vaigā.

-    Labi! Sgorrs noteica. Visi ir šeit.

Izlūkotāji palūkojās uz viņu, bet neko neatbildēja. Daži nokaunējušies nodūra galvas, un Sgorra acs priekā iezibējās.

-Jūs esat paveikuši labu darbu, atvedot šos Herlas atpa­kaļ pie viņu bara, Sgorrs laipni un mīlīgi uzrunāja Izlūko­tājus. Mums viņi ir bezgala dārgi.

-    Es taču jums teicu, Ferna nomurmināja starp pārējām briežumātēm, viņš mums neko sliktu nedomā darīt!

-     Man prieks jūs beidzot atkal redzēt, Sgorrs teica, lēni tuvodamies jaunajiem briedēniem. Saprotiet, jūs mums sagādājāt ļoti daudz raižu. Un kā vārdā? Kaut kāda muļķīga pravietojuma dēļ. Bet nu reiz ar to ir cauri. Viņš ir miris.

Villova sakustējās un pievērsa Sgorram zvērojošu ska­tienu. Viņa juta sirds dziļumos briestam plosošu, nevaldāmu naidu.

-    Tomēr pasakiet, Sgorrs turpināja, kura no jums ir tā briežumāte, kas… Kura ir Rannoha māte?

Brakena skumji palūkojās augšup.

-    Es, viņa klusi teica.

-    Brakena, Sgorrs itin kā sveicinādams laipni sacīja un pēkšņi paskatījās uz Narlu, kas stāvēja viņam aiz muguras. Tikties ar tevi ir liels gods. Man tikai ļoti žēl, ka es nebiju Baru Valdnieks tolaik, kad tu biji spiesta bēgt… tik nevaja­dzīgi bēgt.

Brakena truli pavērās uz Sgorru, gandrīz nesaprazdama, ko viņš runā, bet Bankfuts ievēroja, ka Sgorra lūpas ir savil­kušās tikko jaušamā smīnā.

-   Labi! viņš pēkšņi iesaucās. Izlūkotāji, jūs esat izpil­dījuši savu pienākumu un varat atgriezties pie Kolkvara. Pasakiet viņam, ka es esmu apmierināts un izsaku viņam atzinību. Tagad mēs paši uzņemsimies gādību par… par saviem draugiem un nogādāsim tos drošībā atpakaļ Māj­vietas barā.

Izlūkotājs, kurš bija vadījis gājienu, nopietni pamāja ar galvu un pazibināja ragus uz pārējo pusi. Neteikusi vairs ne vārda, tie pagriezās un skriešus devās atpakaļ kalnā.

Sgorrs pavadīja tos ar naidīgu skatienu.

-    Izlūkotāju salašņas! viņš norūca. Gan pienāks ari jūsu laiks!

Teins, kas stāvēja vistuvāk Sgorram, dzirdēja šos vārdus, un viņu pārņēma šausmas, bet tad viņa uzmanību piepeši novērsa kustīga ēna zālē. Teins paskatījās augšup un aug­stu, augstu virs galvas ieraudzīja riņķojam kaut ko melnu. Pa gabalu tas izskatījās pēc kraukļa, taču Teins saprata, ka tas atrodas ļoti tālu un tāpēc tam jābūt krietni lielākam: varbūt tas bija zivju ērglis vai parastais ērglis. Tas brīdi kavējās viņiem virs galvas, tad savēcināja lielos spārnus un atkal aizlidoja ziemeļu virzienā.

-     Laiks kustēties! Sgorrs pēkšņi uzkliedza, un viņa balss bija zaudējusi jebkādu pirmītējo laipnību. Uz priekšu, jūs tur!