Ugunsnesējs

Nākamajā brīdī jaunos briežus un viņu mātes no visām pusēm aplenca sgorrieši. Bet, kad sākās gājiens uz dienvi­diem, Sgorrs atkāpās atpakaļ pie Narla.

-    Nu tu beidzot esi dabūjis viņus atpakaļ, valdniek, Narls teica. Un ko tālāk?

-   Pagaidām neko, Sgorrs salti atbildēja. Kad nonāksim atpakaļ Mājvietas barā, tad drusku izklaidēsimies ar viņiem. Bet pārāk neaizrausimies. Es gribu, lai Eloina zina, ko es varu ar viņiem izdarīt, un ar to pietiks. Eloinas vēlēšanās viņus aizstāvēt liks tai rīkoties tieši tā, kā es gribu.

Narls cieši ieskatījās savam pavēlniekam acīs un pamāja ar galvu.

-   Bet, Narl, Sgorrs pēkšņi teica, Brakena. Es gribu, lai viņa būtu izņēmums. Aiztaupi man detaļas, Narl, bet gādā, lai viņa nekad dzīva neatgrieztos Mājvietas barā!

Viņi ceļoja divas saules, un viss, ko jaunie briedēni bija redzējuši vai dzirdējuši, viesa viņos arvien lielāku satrau­kumu un bailes no Sgorra un sgorriešiem. Taču viņu mātes neparko nebija ar mieru ticēt, ka būtu iemesls baidīties, izņēmums bija varbūt vienīgi Alita -, jo briežumātēm daž­kārt ir tieksme slēpties no patiesības, un viņas par visu varu vēlējās sevi pārliecināt, ka nekādas briesmas viņām un bērniem nedraud. Turklāt pirmajā vakarā, ko viņas pavadīja kopā ar sgorriešiem, bija atgadījies kas neparasts. Kad briežumātes netālu cita no citas ēda zāli, pie tām pie­nāca viens no sgorriešu sargiem un, mezdams tramīgus skatienus uz pārējiem, ar ragiem pamāja uz Fernas pusi.

-   Paklau! viņš pačukstēja. Es nevaru gari runāt, bet man jānodod ziņa no Eloinas. Viņa teica, lai jūs neuztrau­coties. Viņa jūs pasargāšot.

Pirms Ferna paspēja atbildēt, briedis jau bija aizslīdējis projām.

Varbūt Alitas bažas būtu atstājušas jūtamāku iespaidu uz pārējām, taču to novērsa Dadzis, jo jaunais briedis jau bija izlēmis, ka prātīgākais, ko iespējams darīt, ir bez preto­šanās atgriezties savā barā un dzīvot tālāk. Viņš to neslēpa un atkārtoja ikreiz, kad pulciņš uzkavējās, ēdot zāli vai gremojot. Ari viņam bija žēl Rannoha, tomēr ozollapas zīme uz drauga pieres bija allaž likusi viņam justies neomulīgi, un tagad viņš cerēja, ka šī būs izdevība atgriezties parastā ikdienas dzīvē.

Taču otrās saules laikā notika kas tāds, kas strauji mainīja Dadža domas. Atpalicis no pārējiem, viņš mēģināja uzsākt sarunu ar diviem sgorriešiem, kas soļoja blakus, un centās kaut ko uzzināt par Sgorru un savu baru. Sākumā sgorrieši nelikās par viņu ne zinis, tomēr Dadzis šķita tik patiesi ieinteresēts, ka tie beidzot kļuva piekāpīgāki.

-      Tev ir skaisti ragi, Dadzis teica sgorrietim, kurš gāja viņam labajā pusē. Es ari kādreiz gribētu sev tādus.

Sgorrietis nicīgi nosprauslojās, tomēr izskatījās apmie­rināts.

-       Kāda ir dzīve sgorriešu dienestā? Dadzis mundri taujāja. Vai jums ir savi kapteiņi?

-   Mums ir komandieri, atbildēja sgorrietis kreisajā pusē.

-      Komandieri, Dadzis sapņaini novilka. Tas izklausās lieliski. Es ari gribētu kādreiz kļūt komandieris. Lai aizsar­gātu baru.

Sgorrietis labajā pusē dīvaini paskatījās uz viņu.

-    Tu gribēji teikt, lai turētu to grožos.

Dadzis pacēla acis.

-Jā, jā, protams, viņš apmulsis teica, dedzīgi cenzda­mies nekļūt smieklīgs abu dižo briežu acīs. Un lai cīnītos ar uzbrucējiem. Ar vilkiem un tamlīdzīgiem radījumiem.

-      Ar vilkiem nevar cīnīties, sgorrietis nicīgi nospraus­lojās. Tāpēc jau Sgorra ēsma ir tik iedarbīga.

-    Sgorra ēsma?

-      Klusu! pēkšņi viņu pārtrauca sgorrietis kreisajā pusē. -Ja iekšējie sgorrieši dzirdētu, ko tu runā, tu dabūtu kārtīgu dūrienu!

-    Iekšējie sgorrieši? Dadzis nesaprata. Kas tie tādi?

-      Iekšējie sgorrieši sniedz ziņas tieši Sgorram, briedis paskaidroja. Viņi uzmana, lai mēs nenoklīstu sāņus, lai ievērotu visus Sgorra likumus. Mums viņiem par daudzko jāpateicas.

-     Es nesaprotu, kāpēc lai viņš nedrīkstētu zināt par Sgorra ēsmu, sacīja otrs briedis. Tieši tā taču dara mūs tik stiprus.

-    Pastāsti! Dadzis iesaucās.

-     Tas ir pavisam vienkārši. Kad briedis tiek ievainots, kļūst vecs vai saslimst, mēs aiznesam viņu kalnos un atstā­jam vilkiem. Dažreiz mums viņam jāsalauž kājas, lai viņš nevarētu aizskriet projām.

Dadzis jutās satriekts.

-Jūs viņu atdodat vilkiem? viņš nočukstēja.

-    Tieši tā! briedis moži atsaucās. Ta mēs atbrīvojamies no vārguļiem un saglabājam stipru baru. Turklāt vilki ir apmierināti un neuzbrūk baram, tāpēc mums nav jāuztrau­cas par bara drošību. Brīnišķi un vienkārši. Bet to mums māca valdnieks Sgorrs. Rīkoties saprātīgi un domāt skaidri. Neļaut sevi vadīt primitīviem instinktiem.

Dadzis juta vēderā baisu nelabumu, un pēkšņi viņu pār­ņēma negantas bailes. Tomēr viņš centās tās neizrādīt un tāpēc mainīja sarunas tematu.

-    Tie komandieri, viņš teica, tie droši vien ir kaut kas līdzīgs Izlūkotāju kapteiņiem.

Dadzim par pārsteigumu, abi briežu tēviņi piepeši ap­stājās un briedis labajā pusē nomēroja viņu ar dusmās zibošu skatienu.

-    Kā tu uzdrošinies runāt ar mums par Izlūkotājiem? sgorrietis uzbrēca. Pamēģini tikai vēlreiz, un es tev ieduršu!