Ugunsnesējs

-    Nezinu gan, kā lai tev palīdzu, kurmis atbildēja. Tu esi krietni par lielu, lai izlīstu pa kādu no manām alām. Varbūt es varētu pats izrakties līdz zemes virspusei un paskatīties, kas tur notiek, bet, godīgi sakot, man to diez kā negribas darīt. Saproti, kurmis turpināja, un viņa balsī ieskanējās bailes, manuprāt, te nupat ir bijuši cilvēki. Es vakar saodu viņu zirgus.

-    Cilvēki? Rannohs nesaprata. Kas tie tādi?

-    Vai tad tu nezini? kurmis atjautāja. Nu… cilvēki, cilvēkveidīgi radījumi!

Rannoham reiba galva. Kaut kur neziņas tumsā īsu brīdi uzzibēja tilta tēls. Taču, lai kā briedēns pūlējās, starp viņu un viņa domām šķita izaugusi liela, tumša siena.

-    Es nesaprotu, Rannohs teica.

-    Tev jāzina, kas ir cilvēki, kurmis sacīja. No viņiem baidās visi Leras. Viņi ir varmācības nesēji.

To teikdams, kurmis piepeši sāka trīcēt. Abi dzīvnieki augšā izdzirdēja zirga zviegšanu un pēc tam balsis. Cilvēku balsis.

-      Lai Herne mums palīdz! kurmis iesaucās. Man jābēg no šejienes.

-    Lūdzu, pagaidi! Rannohs iesaucās. Lūdzu! Neatstāj mani te vienu!

Taču kurmis jau rakās atpakaļ savā alā.

Rannohs nekustīgi gulēja un klausījās, kā balsis nāk ar­vien tuvāk un tuvāk. Viņš juta vēderā mutuļojam necieša­mas bailes un sāka nevaldāmi drebēt. Bet, kaut gan viņš bija sapratis kurmi pats nezinādams, kāpēc, balsis, kas tagad skanēja virs galvas, •viņš nesaprata nemaz. Vārdi iz­klausījās pēc ūdens burbuļošanas un lika briedēnam drebēt vēl vairāk.

-    Tas ir šeit! viena balss teica. Es redzēju, kā tas krīt, pirms suns to paguva sakampt. Laikam šī ir viena no medību bedrēm, ko tēvs izraka pagājušajā vasarā.

-Jā, piebilda otra balss.

-    Viņš izskrēja no papardēm, Laiam.

-    Skaties, skaties! pēkšņi iesaucās otra balss.

Rannohs bezpalīdzīgi palūkojās augšup un redzēja bedres augšmalā parādāmies divas būtnes. Tie bija zēni, taču brie­dēns to nezināja. Viens bija augumā garš, ar ogļmelniem matiem, bet otrs, vārdā Laiams, nevarēja būt vecāks par divpadsmit gadiem un savam vecumam izskatījās mazs. Laiamam mugurā bija briežādas bikses un rupjš vilnas kamzolis, un kājas bija aptītas ar vilnas saitēm. Viņa tumši rudie mati garās cirtās krita pār pleciem. Zēnam bija augsta piere un dzidras smaragdzaļas acis. Viņa ciltī tā bija parasta parādība, taču viņa skatiens, acu mirdzums vai varbūt to asais vērīgums liecināja par neikdienišķi jūtīgu uztveri.

Rannohs gulēja bedres dibenā un satraukts gaidīja, gan­drīz neuzdrīkstēdamies pakustēties vai elpot, kamēr zēni skatījās lejup. Tad piepeši zēns ar sarkanajiem matiem no­lēca lejā viņam blakus. Rannoham pārbīlī šķita, ka iekšā kaut kas plīsīs, un nelabums, jūtot zēna smaku, uzbangoja ar jaunu, visaptverošu vilni.

-    Tas ir mazs briedēns, zēns teica.

-    Beigts? jautāja balss no augšas.

-    Nē, Laiams atbildēja. Šķiet, ka dzīvs.

Rannohs nodrebēja, sajuzdams plaukstas pieskārienu kažokam. Zēns viņu glāstīja.

-     Viņš ir ļoti skaists, zēns teica. Viņam uz pieres ir interesanta zīme. Izskatās tāda kā lapa. Bet man bail, ka tam nabadziņam ir lauzta kāja.

Kad zēns pieskārās viņa pakaļkājai, Rannohs sāpēs sa­rāvās.

-Jā, skaidrs, ka lauzta.

-    Nu, tad atliek tikai viens, sacīja balss no augšas. Es tūlīt sameklēšu nazi.

-    Ko tu gribi darīt? Laiams iesaucās un izslējās stāvus.

-    Mums viņš jānogalina.

-    Kāpēc?

-    Lai viņš nemokās sāpēs.

-            Nē! Laiams apņēmīgi teica, atkal nomezdamies ceļos briedēnam blakus.

-   Ko tad tu gribi ar viņu darīt? Mājās nest taču viņu nevar!

-    Kāpēc ne?

-            Viņš tur neizdzīvos. Viņš ir savvaļas dzīvnieks, un mans tēvs apgalvo, ka savvaļas radījumi nevar dzīvot kopā ar mums.

-    Māte zinās, ko ar viņu iesākt, Laiams nopietni teica.

-    Bet, Laiam, kā tad mēs dabūsim viņu projām?

-    Es piesiešu viņu pie zirga.

-    Hei! zēns, kurš stāvēja augšā, piepeši iesaucās.

-            Kas ir? Laiams jautāja, bet labu bridi no drauga nebija nekādas atbildes.

-            Nekas, nu jau ir prom, otrs zēns beidzot atsaucās, un viņa galva atkal parādījās virs bedres malas. Tur bija vēl viens briedēns. Šķiet, ka tas mani vēroja. Bet tagad pazuda krūmos.

Rannohs no šīs sarunas neko nesaprata, taču piepeši juta, ka viņu aptver cilvēka rokas. Kāja atkal skaudri iesā­pējās, un briedēns juta, ka viņu paceļ no zemes.

"Herne, ai, Herne," viņš paguva nodomāt, un tad apziņa aizmiglojās un apkārt viss kļuva melns.

Kad Rannohs atkal atvēra acis, viņu pārņēma vēl lielāks apjukums un līdz ar to ari bailes. Viņš vairs neredzēja ne debesis, ne zvaigznes. Viņam blakus gailēja oranža gaisma, kas sildīja sānus, un tuvumā kustējās dīvaini apveidi, ko viņš nepazina.

Briedēns gulēja uz kaut kā mīksta, līdzīga kažokādai, un no tās vēdīja pazīstama, nomierinoša smarža. Viņam blakus stāvēja liels koka priekšmets, ko veidoja četri taisni zari; tie slējās no zemes augšup līdz citam koka gabalam, kas plakaniski gulēja šiem zariem virsū.