Ugunsnesējs

Villova atgūdamās nopurinājās, itin kā nokratīdama sa­stingumu, un pagriezās, lai skrietu līdzi Rannoham. Bet piepeši viņiem priekšā atskanēja kauciens. Viens no dzinējsuņiem, kuri bija atgaiņāti no briežiem, bija atskrējis at­pakaļ līdz paparžu audzei, kurā slēpās abi briedēni. Tas bija viņus pamanījis.

-     Bēdz, Villova, bēdz! Rannohs izmisis iesaucās, kad suns lieliem lēcieniem metās uz viņu pusi, atiezis zvērīgos zobus un smaganas, alkdams atdarīt par atņemto nonā­vēšanas iespēju. Villovai divreiz nebija jāsaka. Šausmu uz­plūda dzīta, viņa metās uz priekšu kā bulta. Rannohs viņai sekoja, un abi briedēni joņoja, cik ātri vien kājas nesa. Taču suns bija izsalcis, un attālums starp viņiem arvien samazi­nājās. Kad tas bija gandrīz panācis bēgļus, Rannohs piepeši metās pa kreisi, gribēdams novērst vajātāja uzmanību no Villovas.

Suns metās briedēnam pakaļ, riedams un cenzdamies kampt viņam kājās. Rannohs bēgdams gandrīz juta suņa karsto elpu, un asaras aizmigloja viņam acis. Bezcerīgi, suns tūlīt viņu panāks!

Zeme piepeši pazuda dziļumā, aiz muguras nošņakstēja suņa zobi, un Rannohs ar sparīgu atspērienu lēca uz priekšu. Briedis spēj aizlēkt krietni tālāk nekā suns, un briedēns lidoja pāri tukšumam, kamēr vajātāja zobi kampa tukšu gaisu. īsu brīdi suns palika stāvam grāvja malā, pārsteigts par Rannoha lēcienu un apstulbis skatīdamies apkārt, bet Rannohs tikmēr atkal sajuta zem kājām līdzenu zemi un auļoja tālāk. Suns iegaudojies atsāka pakaļdzīšanos. Ran­nohs bēga, cik aši spēja, un suns viņam sekoja. Attālums starp abiem atkal samazinājās, paparžu audze piepeši bei­dzās, un Rannohs ar šausmām ieraudzīja, kur atrodas. Viņš visu laiku bija skrējis uz ieplakas gala pusi un tagad pretī redzēja zirgu un cilvēku burzmu. Nāsīs koda spēcīgā, svešā smaka.

Rannohs metās pa labi. Bet tagad viņu bija ieraudzījuši citi suņi, un tie joņoja viņam pakaļ, ar rejām un kaucieniem tricinādami gaisu. Rannoham šķita, ka tūlīt pārplīsīs sirds. Suņu saceltais troksnis dunēdams atbalsojās viņam galvā, un, paskatījies uz priekšu, viņš zaudēja pēdējās cerības. Pa labi, virzienā, kurp bija skrējuši brieži, ieplaka gabaliņu turpinājās, bet tagad Rannohs tuvojās tās galam, un malas bija tik stāvas, ka briedēns pa tām nespētu uzkāpt. Tātad viss pagalam!

"Tad tādas ir beigas," viņš skriedams rūgti nodomāja. "Es aizbēgu no sava bara, lai pēc tam mani saplēstu gabalos."

Tad Rannoha apziņa sāka aizmigloties un briedēnam šķita, ka viņš krīt. Viņš sajuta paparžu pieskārienu un saoda smilšu smaržu.

Panāca! Rannohs iesaucās, sajuzdams pakaļkājā briesmīgas sāpes, un nākamajā brīdī viss iegrima melnā tumsā.

Otrā daļa

8 Sgorrs

Viņš vaigā cietsirdīgs, bet nesatricināms un stiprs Kā tāds, kurš pārestības dara, nevis cieš.

Persijs Bišs Šellijs. "Atbrīvotais Prometejs"

Skopi pavasara saules stari apspīdēja kalnu, uz kura stā­vēja vientuļa briežumāte. Viņai bija gluds, sarkanīgs kažoks, un viņas lielās acis raudzījās lepni un izaicinoši. Taču ska­tienā, kas raudzījās pāri ielejai, jautās skumjas. Viņa bija vēl diezgan jauna, tikai septiņus gadus veca, bet rievas uz purna liecināja par pārdzīvotām bēdām, kas likušas priekšlaikus novecot. Garām Mājvietas ozolam uz viņas pusi aizkliboja vecs briedis un klusi pasauca viņu, taču briežumāte to ne­manīja, un tikai tad, kad nācējs bija jau gandrīz blakus un uzrunāja vēlreiz, viņa pagrieza galvu uz nācēja pusi.

-   Blaindvīd! Eloina iesaucās, pārsteigta, ka stāstnieks pienācis tik tuvu pie Mājvietas ozola. Piedod, Blaindvīd, es laikam biju aizsapņojusies.

-   Tas nekas, stāstnieks atbildēja, lēni piesoļodams klāt. Ari es pats pēdējā laikā varu vairs tikai kavēties sapņos. Bet ko tu tik skumīgu domāji?

Briežumāte uzsmaidīja draugam. Blaindvīds izskatījās ļoti vecs. Viņa ragi bija dziļu rievu izvagoti, gluži kā daudz­gadīga ozola zari.

-    Es domāju par Rannohu.

-     Viņš ir sveiks un vesels, Eloina. Par to esmu pārlieci­nāts.

-    Bet viņi nav beiguši meklēt.

-    Taisnība. Bet neko nav atraduši.

-     Drīz viņam būs divi gadi, Eloina sērīgi teica, lūkoda­mās tālumā uz briežiem, kas grauza zāli. Interesanti, vai viņš augdams kļūst līdzīgs Brehinam?

-    Mazs, glīts Izlūkotājs.

-    Man viņu abu pietrūkst, Blaindvīd, bet es vismaz varu cerēt, ka Rannohs ir dzīvs. Brehins vairs neatgriezīsies ne­kad. Nekad.

Eloina nokāra galvu.

-    Brehins ir kopā ar Zvaigžņubriedi, Blaindvīds labsir­dīgi nočukstēja, un ar Herni.

-    Tam es ticu, bet man viņa tomēr pietrūkst, Blaindvīd.

-     Un man pietrūkst Brēkas, Blaindvīds sacīja, pakratī­dams galvu, tomēr mums jābūt stipriem. Vismaz labi, ka viņa ir kopā ar tavu bērnu. Es zinu, ka Brēka darīs visu, lai viņu pasargātu.

-      Tev taisnība, nedrīkst padoties bēdām. Bet ir tādas dienas, kad kļūst ļoti smagi. Es atceros laikus, kad Izlūko­tāji lepni stāvēja kalnu galotnēs vai brīvi klejoja apkārt. Tagad dreilieši visu ir iznīcinājuši, un ari dreilingiem ir tāda vara, ka briežumātes baidās pat dzemdēt mazuļus.

-     Es zinu, Blaindvīds nopietni pamāja ar galvu. Bet varbūt…