Ugunsnesējs

Vecais stāstnieks apklusa.

-    Ko tu gribēji sacīt?

-    Es atcerējos Pravietojumu.

-Vai tu tiešām tam tici, Blaindvīd? Eloina jautāja, cieši ieskatīdamās vecajam draugam acīs. Vai tu domā, ka Rannohs ir izredzētais?

-    Tā ir vienīgā doma, kas man šajos gados ļāvusi palikt ar nesalauztu sirdi.

Abi brītiņu stāvēja un klusēja, bālās saules staru apspī­dēti. Tie deva maz siltuma.

-     Bet vai tu esi padomājis, kas tur sacīts, Blaindvīd? Eloina pēkšņi jautāja, ielūkodamās briedim acīs. Es pēdējā laikā par to esmu ļoti daudz domājusi. Upuris būs liktens lemtā daļa. Tieši tā tur teikts. Upuris, Blaindvīd. Kāpēc es laidu viņu pasaulē?

-      To mēs neviens neuzzināsim, iekams nepiepildīsies Pravietojums, Blaindvīds drūmā nopietnībā sacīja. Un, ja tam lemts piepildīties, Dreils un Sgorrs nekad nedrīkst uzzināt, ka viņš ir mītenis. Citādi tie nemitēsies viņu vajāt, līdz būs apgriezuši otrādi visu Lielo Zemi.

Kamēr abi vecie draugi sarunājās, pa rietumu nogāzes pavasarīgo zāli virs Mājvietas bara pastaigājās trīs brieži. Jaunākajam bija skaists ragu kronis, bet vecākais kliboja un tā ragi jau bija gājuši mazumā. Trešajam briedim, kas pašreiz runāja, ik pa brīdim paklanīdams galvu barveža priekšā, vispār nebija ragu, kaut gan baram vēl nebija pie­nācis laiks tos nomest.

-     Vai pārbaude tev bija pa prātam, valdniek? Sgorrs pieglaimīgi jautāja, mirkšķinādams vienīgo aci.

-    Jā, likās gluži labi, Dreils atbildēja. Tu viņus esi pienācīgi apmācījis.

-    Izlūki ir atkal atgriezušies no ziemeļiem, Sgorrs teica.

-    Un kādi ir jaunumi?

-    Tagad visi bari Zemajās Zemēs apliecina tev cieņu.

-    Visi gan, tikai ne Tārns, Dreils pikti atmeta. Kāpēc viņš joprojām pretojas?

-    Viņš ir lepns, Sgorrs atbildēja, turklāt viņš pārlieku mīl savus Izlūkotājus, lai atdotu tos bez cīņas.

-      Izlūkotājus, Dreils nosprauslojās. Vai es nekad ne­tikšu no viņiem vaļā?

-    Viņi ir Urnām uzticīgi. Es pat ticu, ka viņi to mīl.

-      Gan pienāks diena, kad viņi būs uzticīgi man! Dreils ļauni noteica.

-      Un mīlēs tevi, Sgorrs aši piebilda. Viņa balsī skanēja vienlaikus lišķība un izsmiekls.

-      Nē, Sgorr, pat es neesmu tik iedomīgs, lai tam ticētu. Bet uzticību var iegūt divējādi. Ar mīlestību un ar bailēm.

-      Taisnība, Sgorrs piekrita. Un Tārns ir muļķis. Viņa valdīšana sēj pati savas iznīcības sēklu. Saglabādams Anlahu, viņš gādā, lai kādu dienu tiktu atstumts malā.

-       Tā ir. Bet kā lai mēs zinām, vai Izlūkotāji pat tad pārnāks pie mums un padosies? Viņi ir meža brieži, un, lai ko mēs darītu, mums nav izdevies iedabūt viņu barā savējos.

-      Tā gluži nav, Sgorrs klusi atbildēja, lūkodamies tālumā. Tur ir viens, kurš nebūtu grūti pierunājams.

-      Nu, tad atliek gaidīt īsto bridi, Dreils noteica, un tad visas Zemās Zemes būs manas.

Sgorrs uzmeta Dreilam viltīgu un izsmejošu skatienu.

-Joprojām nav ne vēsts par aizbēgušajiem, viņš teica un ar gandarījumu noskatījās, kā Dreila sejai pārskrien baiļu ēna. Dreils iebāza purnu zālē un papurināja galvu.

-      To es nesaprotu, viņš nobubināja pie sevis. Kur tie varēja paslēpties?

Jā, vecais muļķi, Sgorrs nodomāja, iekšēji pasmiedamies, tu joprojām baidies no Pravietojuma!

-      Kas to lai zina? viņš sacīja skaļi. Kad dreilieši ieradās pie ezera, Tārns nevienu bēgli nebija redzējis. Dreilieši ir pārliecināti, ka viņš nemeloja. Un tomēr Tārna bars ir vienī­gais, kas varētu viņus slēpt. Tas ir mīklaini.

-    Mums viņi jāatrod, Sgorr! Dreils teica un pēc brītiņa piebilda. Pats saproti, ne jau tā briedēna dēļ. Tu sacīji, ka neviena mīteņa viņu vidū neesot.

Sgorrs atkal pasmīnēja sevī.

-    Tas ir svarīgi tāpēc, ka visiem Herlām jāzina: no manis neviens nevar aizbēgt, Dreils turpināja. Viņiem par to jāliek ciest. Itin visiem.

-    Un viņi dabūs ciest, Sgorrs piekrita, kad mēs viņus atradīsim.

-    Nu tad pasaki, Dreils, piepeši saniknojies, uzkliedza, kāpēc tu visu dienu te pļāpā ar mani un nesūti dreiliešus meklēt? Dari to tūlīt pat! Es tagad esmu noguris un gribu vēl tikties ar Eloinu.

Dreils negaidot aizsteidzās, atstādams Sgorru un jau­nāko briedi uz nogāzes divatā.

-    Nu? jaunais briedis klusi jautāja, kad Dreils atradās pietiekami tālu.

-    Drīz, Narl, Sgorrs norūca, pavisam drīz!

Abi sāka soļot uz priekšu, un Sgorrs atkal smīnēja, no­skatīdamies, kā Dreils klibo atpakaļ pie Mājvietas ozola. Kad viņi bija nokāpuši kalna pakājē, Sgorrs atkal pievērsās jaunajam briedim.

-    Narl, viņš to klusi uzrunāja, kādas ir ziņas no iekšē­jiem spiegiem? Vai ir manāms kas aizdomīgs? Kad pienāks īstais brīdis, pilnīgi visam jābūt mūsu kontrolē. Līdzko viņi kaut ko pamana, lai tūlīt ziņo man! Jebkuru sīkumu. Vai tu mani saprati?

-Jā, Narls atbildēja. Viņš apklusa, un viņa sejā parādījās domīga izteiksme. Sgorrs to ievēroja.

-    Par ko tu domā?

-    Droši vien tas nav nekas svarīgs, Narls sacīja, papuri­nādams galvu. Tikai Rīns, kādu dienu nākdams mājās, pie upes redzēja Blaindvīdu.

-     To veco stāstnieku? Sgorrs pārsteigts jautāja. Es biju domājis, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem!