Ugunsnesējs

Brakena pamāja ar galvu. Kaut gan visus briežus mēdz dēvēt par Herlām, Klovars ir īpašs vārds, kurā staltbrieži sauc citas sugas Lielajā Zemē, tostarp ari stirnas un dambriežus.

-     Mēs ar Kanispu paiesimies uz priekšu, Ferna teica. -Jūs palieciet tepat pie mazajiem!

Abas briežumātes devās taisni uz priekšu, un pārējie palika satraukti gaidām, līdz saule uzkāpa augstu zilajās debesīs un bāli dzeltenā gaisma iekrāsoja sniegu maigākos toņos. Kad pienāca pēcpusdiena, viņi atkal ieraudzīja abas briežumātes. Ferna un Kanispa skrēja atpakaļ no ielejas tālākā gala pa klajo joslu līdzās mežam. Kopā ar viņām rikšoja četri briežu tēviņi, katrā pusē pa divi. Jaunie brie­dēni jutās pārsteigti, jo svešinieku ragi izskatījās pēc lāpstām ar robainu apmali un augumā tie bija mazi, tik tikko lielāki par govīm. Gaidītāji izbijušies sakustējās, bet Kanispa skriedama jau pa gabalu sauca:

-    Viss kārtībā! Viņas balsī skanēja prieks. Tie ir draugi! Par Dreilu viņi nekad nav pat dzirdējuši. Cik brīnišķīgi! Tur ir ļoti daudz ēdamā!

Nācēji bija dambrieži. Sasnieguši mežmalu, tie paklanī­damies nolieca lejup savus dīvainos ragus. Vecāko briedi sauca Skarps. Viņš bija itin skaists, plankumains dzīvnieks ar krāšņiem, vēdeklim līdzīgiem ragiem, bet viņa skatiens bija savādi izklaidīgs, un brīžiem viņš stingi raudzījās tuk­šumā. Pienācis tuvāk, Skarps paklanījās zemāk par pārējiem.

-    Sveicināti! viņš teica. Kanispa mums izstāstīja par jūsu ceļojumu. Nudien, briesmīgi! Bet nebēdājiet, tagad jūs esat drošībā. Tas ir pats galvenais.

Arī pārējie brieži sveicināja briežumātes un ar interesi aplūkoja briedēnus. Izskatījās, ka viņus īpaši interesē vīriešu kārtas mazuļi. Briežumātes jutās diezgan apmulsušas par sirsnīgo sagaidīšanu: kaut gan dažādu sugu brieži savvaļā nereti uzturas vienkopus, parasti tiem vajadzīgs zināms laiks, lai apgūtu cits cita smaržas un ieradumus. Dambrieži šādu atturību neizrādīja.

-    Jūs droši vien esat ļoti noguruši, Skarps turpināja,

-   un jums noteikti gribas ēst. Mēs par to parūpēsimies. Ejam!

Skarps pagriezās atpakaļ un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, grasījās vadīt briežu pulciņu turp, no kurienes svešie bija atnākuši.

-    Pagaidiet! iesaucās Šira, pēkšņi iznākdama priekšā.

-     Tas viss ir ļoti jauki, bet mēs par jums nekā nezinām. Piemēram, cik liels ir jūsu bars? Cik tālu tas ir no šejienes? Kur atrodas jūsu Mājvietas ozols?

Skarps palūkojās runātājā ar tukšu, neizteiksmīgu ska­tienu.

-   Mājvietas ozols? viņš pārjautāja. Nudien, nezinu, ko tas nozīmē. Bet to, cik mūsu bars ir liels un kur tas atrodas, jūs drīz uzzināsiet.

Kanispa jau bija pasaukusi pie sevis Bankfutu un grasījās doties ceļā, bet Šira ar šaubu pilnu skatienu palūkojās uz Brakenu, un Skarps to pamanīja.

-    Lūdzu, neraizējieties! viņš tūlīt teica. Ticiet man, tagad jūs esat starp draugiem. Lūdzu, nāciet mums līdzi!

-    Ejam! Alita sacīja. Ko mēs vēl gaidām?

-    Laikam jau būtu vērts paskatīties, piekrita Šira.

Kad pārējie devās līdzi dambriežiem, Brakena pagriezās

pret Rannohu.

-     Rannoh? viņa čukstus vaicāja, redzēdama, ka brie­dēns vilcinās. Rannohs stāvēja koku ēnā un viscaur trīcēja.

-    Kas ir, mans mazais? Brakena jautāja. Vai tev kaut kas kait?

-    Ai, mamm… Rannohs izdvesa, es nezinu! Es nedo­māju, ka viņi tiešām grib mums sliktu. Bet… bet man ne­patīk viņu acis!

Brakena ar purnu maigi noglauda briedēnu.

-    Nu, vismaz iesim viņiem nopakaļ. Bet turies cieši man blakus! Brakena teica pēc iespējas uzmundrinošā balsi. Es apsolu, ka tev nekas ļauns nenotiks, lai ko mēs tur ieraudzītu.

Pēc tam arī Brakena un Rannohs devās tālāk. Mežaudze meta plašu loku uz rietumiem, un pēc kāda laika briežu­mātes un briedēni ieraudzīja lielu dambriežu baru. Tie bija apmetušies palielā klajumā, un lielākā daļa tupēja zemē. Atnācējas tūlīt ievēroja, cik tuvu blakām iekārtojušies tēviņi un mātītes, dažviet vieni pat apmetušies starp otriem. Tie gulēja sniegā un gremoja, un, nepazīstamo pulciņam tuvo­joties, pat lāgā nesakustējās un nepaskatījās augšup. Lielāko klajuma daļu sedza sniegs, taču Brakena tūlīt ievēroja, cik brieži izskatās neparasti labi paēduši. Tos varēja saukt pat par resniem. Skarps veda atnācējus cauri savam baram uz mežmalas pusi, kur, puslokā sastājušies, gaidīja astoņi citi brieži.

-     Mēs gribam pateikties jums par laipno uzņemšanu, teica Alita, kad pulciņš bija pienācis tiem klāt. Kurš te ir Bara valdnieks?

Brieži neizpratnē saskatījās, un pēc brīža priekšā iznāca dambriedis vārdā Deargs. Tāpat kā Skarpam, viņam bija dīvains, tālumā vērsts skatiens.

-    Mums šeit nav Bara valdnieka, viņš rāmi atbildēja.

-      Nav? Alita pārsteigta jautāja. Bet kurš tad ir galve­nais? Varbūt kāds Korpusa kapteinis vai Izlūkotājs?

-       Mums nav ne Korpusa, ne Izlūkotāju, Deargs vien­kārši atbildēja. Nekas tāds te nav vajadzīgs.

-       Nav vajadzīgs? Bet kas tad sargā jūs no Lerām? Kas pieņem lēmumus?

Deargs pasmaidīja.