Ugunsnesējs

Liels, resns zars, augstu kalnos atlūzis no koka un iekritis putainajā straumē, strauji peldēja tieši uz Kveiha pusi. Kveiha kājas joprojām bija diezgan nevarīgas, un viņš vir­zījās lēni, bet, ieraugot zaru, sastinga uz vietas un sāka nevaldāmi drebēt. Trieciens būtu bijis liktenīgs, ja Brēka, izdzirdusi Villovas kliedzienu, nebūtu metusies Kveiham priekšā, aizsegdama briedēnu ar savu lielo augumu.

Baļķim līdzīgais zars spēcīgi atsitās Brēkai pret sāniem, nobrāza gurnu un aizpeldēja tālāk, par mata tiesu saudzē­dams Kveihu. Vecā briežumāte zaudēja elpu, turklāt viņa bija parauta labu gabalu projām no virves. Piepešs stāvs iedobums upes dibenā atņēma zem kājām pamatu, un Brēka paslīdēja, klupa uz priekšu un pazuda zem ūdens. Pēc brīža viņa sprauslādama un rīstīdamās atkal iznira virspusē, tomēr palika stiprās straumes varā, un tā pēc brīža trieca govi pret virvi.

Brēka atsitās pret virvi ar kaklu un bridi noturējās uz vietas. Taču pēc brīža nosprostotā straume ar jaunu sparu lauzās tālāk, paraudama Brēku zem ūdens un nesdama līdzi. Morara un Kveihs paguva izkļūt krastā, taču Brēku, kaut ari tā izmisīgi spārdījās un centās pretoties, straume nesa arvien tālāk uz leju.

Briežumātes un briedēni metās pa krastu viņai līdzi, izmisīgi klaigādami, kamēr Brēka visiem spēkiem pūlējās noturēties virs ūdens. Tomēr pamazām viņas spēki zuda un galva arvien biežāk pazuda ledainajā ūdenī. Brieži joņoja pa krastu, bezpalīdzīgi noraudzīdamies baisajā ainā. Pēkšņi visiem izlauzās šausmu kliedziens. Netālu priekšā no ūdens slējās liels klintsakmens. Upe mutuļoja un putoja pret tā granīta sāniem, un straume nesa Brēku tieši tam virsū.

Brēka atsitās pret akmeni ar visu augumu un nevarīgi saļima. Akmens labajā pusē bija neliela upes atteka, un ūdens mutulis iesvieda Brēku tajā, aiznesot projām no lielās straumes. Tur putojošais vilnis pameta viņu augšup un atstāja nekustīgi guļam uz slīpās krasta nogāzes.

Pārējie brieži baidījās, ka noticis visļaunākais, bet, tuvo­damies Brēkai, izdvesa prieka saucienu. Brēka bija pacēlusi galvu. Grīļodamās viņa uzslējās kājās un paskatījās visap­kārt. Tad viņas kājas piepeši atkal zaudēja spēku un viņa nokrita atpakaļ krasta smiltīs. Kad brieži pieskrēja Brēkai klāt, viņa gulēja pilnīgi nekustīgi un tumšajās, atvērtajās acīs vairs nebija nevienas dzīvības dzirksteles. Brēkas vecā, lādzīgā sirds bija stājusi pukstēt.

Briedēni satriekti noskatījās, kā briežumātes laiza un biksta nekustīgo ķermeni. Taču nekas nelīdzēja. Kādu laiku visi stāvēja, skatīdamies lejup uz savu veco draudzeni. Atkal sāka snigt, un pārslas krita un pazuda putojošajā ūdenī.

Šira lēni un klusi piegāja pie Brakenas.

-   Iesim, mīļā! viņa drūmā nopietnībā teica. Teliņiem salst, un Brēka būtu gribējusi, lai mēs visupirms rūpēja­mies par viņiem.

Brakena bija tik satriekta, ka nespēja atbildēt. Lēnā solī un daudzkārt atskatīdamies, brieži Širas vadībā aizgāja līdz koku patvērumam.

Tovakar viņi bija tik apdulluši, ka nesaprata, ko darīt. Apmetušies mežā netālu no ārmalas un tuvu pie upes, viņi sērīgi lūkojās uz klajo vietu, kamēr sniega vērpetes palē­nām ieskāva zemi saltā skaistumā. Viņi tikpat kā neko ne­runāja un lielāko laika daļu pavadīja, bez īpašas aizrautības meklēdami ēdamo. Vēlāk briedēni iekārtojās starp kokiem uz naktsguļu, bet mātes vēl kādu laiku klusi sarunājās.

Tagad, kad vairs nebija Brēkas, visas briežumātes jutās palikušas bez vadones un sāpīgi vientuļas, taču vissmagā­kais trieciens tas bija nabaga Brakenai. Viņa zināja: ja līdzās nebūtu bijis Brēkas, viņa droši vien jau sen būtu padevusies liktenim.

-   Ak, Herne, Brakena klusi nočukstēja, vērodama guļošo Rannohu un pārējos briedēnus, dod man tik daudz spēka, lai es spētu viņu aizsargāt!

Nākamajā dienā briežumātes norunāja, ka jāturpina rīko­ties pēc Brēkas plāna jāvirzās tālāk uz ziemeļrietumiem, uz Augstās Zemes pusi, turoties meža aizsegā, cik ilgi vien iespējams, tomēr neatkāpjoties tālu no klajās vietas. Tā vislabāk varētu pārredzēt apkārtni un pamanīt dreiliešu tuvošanos.

Torīt briežu pulks vēlu devās ceļā. Sniegs bija mitējies, un diena atausa dzidra un skaidra. Ap pusdienas laiku Ka­nispa sacēla pārējo vidū satraukumu. Viņa bija pamanījusi mežmalā pēdas. Tas bija dzīvnieku pēdas, un tām apkārt kā nomelnējušas zīles gulēja briežu atstāti izkārnījumi.

-    Herlas? Brakena čukstus jautāja.

-Jā, Kanispa atbildēja un, nāsīm raustoties, turpināja ošņāt zemi, un pēdas ir gluži svaigas. Bet tie nav stalt­brieži. Ieskatieties, pēdas ir krietni mazākas nekā mūsējās. Un vai redzat, kāds tām smails papēdis?

Tagad brieži sajuta arī no krūmiem un koku zemākajiem zariem vēdījam muskusa smaržu acīmredzot tur ar dzie­dzeru izdalījumiem nezināmie Herlas iezīmējuši savu teri­toriju.

-     Mums jāuzmanās, iekams nezinām, vai dreilieši nav padevuši šurp ziņu, teica Ferna. Nav daudz tādu Klovaru, kuri atzīst Dreila varu, tomēr daži Anlaha laikā bija atnākuši parādīt viņam godu.