Ugunsnesējs

Klusi, lai neuzmodinātu Brakenu un pārējos briežus, Rannohs aizgāja līdz vietai, kur gulēja Morara ar Kveihu. Brīdi viņš skatījās lejup uz mazo, bezpalīdzīgo briedēnu un tad pavisam pēkšņi apgūlās zemē tam blakus, pievilkdams kājas un cieši piekļaudams savu augumu Kveiham. Briedēns sakustējās, bet nepamodās, un pēc brītiņa šķita, ka viņš atslābinās un sasilst, gulēdams starp māti un otru brie­dēnu. Tonakt Kveihs sapņoja par tēvu, un sapņojot viņa elpa kļuva mierīgāka un vienmērīgāka.

No rīta Kveihs jau bija mazliet atlabis, bet Rannohs bija aizgājis atpakaļ jau pirms viņa pamošanās. Kveihs tupēja un ļāva mātei sevi laizīt un sakopt. Tomēr briežumātēm bija skaidrs, ka tālākam ceļojumam viņš vēl ir par vārgu. Todien Kveihs gulēja mātei pie sāniem un alkatīgi zīda pienu, bet pārējās pienesa Morarai ēdamo, un Larna stundā briedēns jau spēja pat nostāvēt kājās un pastaigāt. Bēgļu pulciņš nolēma pavadīt vēl vienu nakti tepat un atkal nolikās gulēt zem zvaigžņotajām debesīm. Kveihs atkal sapņoja par tēvu, kas naktī šķita atnācis un sildījis viņu, un no rīta briedēns jau jutās pavisam atspirdzis un gatavs doties tālāk.

Ari laiks bija kļuvis mazliet siltāks, un briežu pulks atkal devās pa sniegu uz ziemeļrietumiem. Dienas vidū viņi sa­sniedza seklu strautu, padzērās no tā un pat atrada kazenāju puduri, kura zaros karājās dažas sačervelējušās ogas. Tāda deva nebūtu pietiekama pat vienam pieaugušam briedim, tomēr tas bija vairāk nekā nekas, un briežumātes uzstāja, lai to notiesā mazie briedēni. Aiz strauta sākās kūdrains tīrelis, un brieži to šķērsoja, cauri sakusušajam sniegam grimdami bedrēs un grāvīšos, ko izracis cilvēks, vākdams kūdru sava pavarda ugunskuram. Pēc daudzkārtējas mērcēšanās dubļainajā putrā baltā zīme uz Rannoha pieres kļuva pavisam nemanāma.

Tā viņi gāja un gāja, īsti nezinot, kurp iet un ko meklē, ēdot, kas pagadās, un palaikam nogriežoties uz rietumiem vai uz austrumiem, lai izvairītos no nedaudzajām ceļā sastaptajām zīmēm, kas liecināja par cilvēka tuvumu. Tā viņi nogāja trīs saules no vietas, šķērsodami kalnu pēc kalna un ar katru kāpienu nonākdami arvien augstāk, tomēr neredzēdami nevienu citu briedi vai brieža pēdu. Beidzot kalnu nogāzes saplūda platā ielejā un brieži lejā ieraudzīja upi, aiz kuras pletās mežs.

Brēka juta nopietnas bažas, pulciņam kāpjot lejā uz upmalu, jo upe bija plata un ūdeņiem pārbagāta un ātrā straume krāčaini burbuļoja gan austrumu, gan rietumu pusē, cik tālu vien acs spēja saskatīt. Tomēr brieži jutās pacilāti, redzot mežu, kas stiepās uz rietumiem, jo tas solīja ēdamo un patvērumu, tāpēc viņi bija apņēmušies tikt pāri ūdens joslai.

Alita pirmā drosmīgi iebrida upē, taču drīz vien ūdens jau sniedzās viņai līdz vēderam un ašā straume bija tik stipra, ka draudēja notriekt viņu no kājām. Tāpēc viņa atkā­pās atpakaļ krastā un brieži, pagriezušies uz rietumiem, rikšoja tālāk gar upes krastu.

Rannohs un Teins sparīgi skrēja priekšgalā, un pēc kāda laika abi briedēni uzsauca pārējiem, ka esot kaut ko atra­duši. Viņi bija nokļuvuši pie šauras ūdens joslas, kurai šķēr­sām pāri novilkta rupja kaņepāju virve. Kaut gan plostu šobrīd te neredzēja, kādreiz tas bijis te nevērīgi piesiets un rudens straumes to bija norāvušas un aiznesušas projām: šai vietā cilvēks bija ierīkojis pārceltuvi, atjautīgi izmanto­dams savas prāta spējas, lai uz koka dēļiem sveiks un sauss pārvilktu pats sevi pāri upei. Briežiem nebija ne jausmas, kam šī virve vajadzīga, bet Rannoham radās gaiša doma atcerējies, kā virve uz tilta nesen bija pasargājusi viņu no kritiena bezdibenī, viņš ierosināja, ka briežu pulks varētu to izmantot, lai neļautu straumei aizraut sevi līdzi.

Brēku šī doma nemaz nesajūsmināja, jo viņai ļoti nepa­tika ūdens, tomēr pārējās briežumātes tādu ieceri uzskatīja par saprātīgu, un Alita pirmā iebrida ūdenī. Viņa lēni virzījās uz priekšu un ļāvās virves atbalstam, kad vajadzēja noturēt līdzsvaru upes vidū, kur straume joņoja visātrāk. Šī patiesībā bija visseklākā upes vieta, vienīgā, kur brieži būtu varējuši bez dzīvības briesmām tikt otrā krastā: pat visdziļākajā vietā ūdens nesniedzās Alitai gluži līdz vēderam.

Kaut gan upe bija ledaini auksta, Alita drīz vien jau bija pretējā pusē un aicināja pārējos viņai sekot. Briežumātes ieveda briedēnus ūdenī, cenzdamās iekārtoties tā, lai pirms un pēc katra briedēna ietu kāda no mātēm, tomēr dvīnes neparko negribēja šķirties. Vispirms upē iebrida Kanispa, aiz viņas Bankfuts, tad Brakena un Rannohs un aiz viņiem visi pārējie. Pikti purpinādama, pēdējā gāja Brēka.

Auksta un neganta upe vēlās pār briedēnu kažokiem, īsā laikā tos pilnīgi izmērcēdama. Mazās kājas trīcēja stip­rajā straumē. Tomēr galvas visiem bija krietni virs ūdens, un, izmantodami virves atbalstu, briedēni veiksmīgi brida pa akmeņaino upes dibenu uz priekšu. Rannohs, Bankfuts un abas dvīnes jau bija pretējā krastā un centās izpurināt no kažokiem ūdeni, kad Villova piepeši iekliedzās.