Ugunsnesējs

Kā Brēka bija piesacījusi, briežumātes uz upi devās pa dažādiem ceļiem. Nakts bija ļoti tumša, un dreilieši pēc cītīgajiem Rannoha meklējumiem jutās noguruši. Turklāt viņi bija padzirdējuši, ka rit būšot smaga darba diena, tāpēc šovakar nevēlējās lieki piepūlēties. Tomēr kādā brīdī, kad Brēka, Brakena, Rannohs, Šira un Teins tumsā gāja caur mežu, daudz netrūka, lai viņi kristu divu dreiliešu nagos tie bija pamanījuši aizdomīgu, klusu pārvietošanos tumsas aizsegā. Stāvokli glāba kāda briežumāte, kas pēkšņi iznira dreiliešiem aiz muguras un pieprasīja, lai tie viņu pavada līdz Mājvietas ozolam. Tā bija Eloina.

Tā bēgļi bez starpgadījumiem sasniedza ezeru. Alita, Morara un Ferna ar saviem četriem mazuļiem bija jau priekšā, taču Kanispa un Bankfuts nekur nebija manāmi. Teins jutās pacilāts par gaidāmo piedzīvojumu un iztēlē uzbūra dažādus kalnu un mežu stāstus, bet Rannohs bija nomākts, jo zināja, ka briežiem jābēg projām viņa dēļ, un nesaprata, kāds tam iemesls. Dadzis turējās cieši līdzās Alitai. Viņš jutās neapmierināts par to, ka jāatstāj vecie draugi, un bija jau sācis gaidīt nākamo pavasari, kad varēs stāties dreilingu rindās.

Viņi gaidīja ilgi, un Brēka satraucās arvien vairāk, jo gaisā jau juta rītausmas tuvumu, tomēr Kanispa vēl nebija ieradusies. Beidzot vecā briežumāte pieņēma lēmumu.

-    Mums jādodas ceļā, viņa teica. Kanispa zina, pa kuru taku mēs iesim.

Rannohs saslēja ausis.

-   Bet, mamm, viņš čukstus sacīja Brakenai, mēs taču nevaram iet projām bez Bankfuta!

-    Nekas cits mums neatliek, Brēka atbildēja. Neuz­traucies, mans mazais, gan viss būs kārtībā!

Tad briežumātes kopā ar mazuļiem sāka kāpt kalnā aiz augstā, plakanā akmens, no kura dreilietis bija slepeni no­skatījis zīmi uz Rannoha pieres. Briežumātes gāja cita aiz citas, un briedēni soļoja tām blakus. Pirmā kāpa Brēka, līkumodama caur piekalnes mežu, kas šajā ielejas pusē bija saaudzis diezgan reti. Kad viņi bija sasnieguši rietumpuses kalna virsotni un apstājās, lai palūkotos atpakaļ, tumsu jau bija jūtami gaisinājis ausmas svīdums un miglu vietvietām caurstrāvoja bāli zeltainas joslas. Tomēr debesis joprojām sedza biezi mākoņi, un gaisma ausa lēni. Lejā viņi redzēja pārējos briežus lielākā daļa gulēja, bet daži jau sāka gro­zīties un cilāties, lai paskrubinātu zāli vai pabarotu mazos. Arī briežu buļļi sāka rosīties, un vairums dreiliešu jau pul­cējās pie Mājvietas ozola. Briežumātes nodrebinājās, redzē­damas cauri saltajam miglas plīvuram iezīmējamies viņu aso ragu apveidus.

Puskrēslā briežumātes nepamanīja veco briedi, kurš no­raudzījās viņām pakaļ no lejas pļavas. Tas bija Blaindvīds. Viņa acis valgani mirdzēja un ķermenī jautās gurdums.

-  Naids un bailes viņam pēdas dzīs… stāstnieks skumīgi nomurmināja pie sevis un, papurinājis galvu, aizgriezās.

-    Ejam! Brēka, kalnā stāvēdama, klusi teica. Taču vis­pirms viņa pasauca pie sevis Rannohu. Tā tev vairs nav jāslēpj, viņa čukstēja.

Brēka sāka laizīt Rannoha pieri, līdz uz tās balta un skaidri saskatāma parādījās ozollapas zīme. Pēc tam piecas briežumātes, vecās vadones mudinātas, aizveda savus ma­zuļus projām no Mājvietas ielejas. Kad viņi devās ceļā, Eloinas briedēns sajuta kaut ko uzkrītam sev uz sejas. Tas bija auksts un kūstot dzeldīgi kņudināja degunu.

Bija sācis snigt.

5 Tilts

Teica krauklis: Vairs nekad!

Edgars Alans Po. "Krauklis"

Kaut gan šis bija pirmais ziemas sniegs, tas krita biezi un strauji, kā mēdz snigt skotu apgabalos, un lielās, slapjās pārslas riņķoja un virpuļoja gaisā. Drīz briežumātes gandrīz vairs nespēja saskatīt ceļu un gājiens kļuva mokoši lēns. Taču šis putenis vienlaikus bija svētība: kad Dreils uzzināja, ka pulciņš briežumāšu ir paņēmušas savus mazuļus un aizbēgušas no bara, dreilieši veselu dienu nevarēja aktīvi rīkoties. Uz visiem pakalniem un augstākajām virsotnēm tika izsūtīti izlūki, taču šādā laikā viņi neko nespēja saskatīt un drīz atgriezās, lai nogaidītu, līdz debesis noskaidrosies.

Kad pēddziņi beidzot varēja doties ceļā, saule jau bija pagu­vusi norietēt un uzlēkt no jauna un nevienam vairs nebija ne jausmas, no kuras vietas un uz kuru pusi briežumātes devušās. Dreils aizsūtīja četras briežu grupas pārmeklēt tuvējos kalnus un citiem dreiliešiem lika doties uz netāla­jiem kaimiņu bariem, lai starp turienes briežiem meklētu jaunu briedēnu ar baltu ozollapas zīmi pierē.