Ugunsnesējs

-    Jūs esat muļķes! Bet, lai nu kā, mēs esam darījušas visu, ko varējām. Tagad mums jāsteidzas. Ikviena briežu­māte, kas ar savu mazuli vēlas mums pievienoties, ir laipni aicināta to darīt. Pārējās lai iet atpakaļ ganīties.

Briežumātes sakustējās un satrauktas skatījās cita uz citu. Bet Lindena, Doreina, Šaiena un Brora pagriezās un devās projām. Pārējās pēc brīža viņām sekoja. Beidzot pļa­vas malā palika tikai piecas briežumātes. Promgājējām bija pievienojušās Kanispa, Šira un Alita, un vēl divas briežu­mātes, ko sauca Morara un Ferna. Morara bija sešus gadus veca briežumāte, un viņas nepilnu gadu veco briedēnu sauca Kveihs. Jaunā briežumāte, vārdā Ferna, bija īpaša ar to, ka viņai bija divi mazuļi. Tas bija dvīnītes, sauktas Pepa un Villova.

-    Nu, ko lai dara, sacīja Brēka, cenzdamās runāt, cik moži vien spēja, tātad tik vien mēs esam! Bet tas nekas. Ātrāk tiksim uz priekšu. Tagad ejiet un modiniet mazos! Mums jādodas ceļā tūlīt pat. Satiksimies pie ezera. Tikai noteikti ejiet turp pa dažādām takām, lai dreiliešiem neras­tos aizdomas. Vakarstundu liegums joprojām ir spēkā, bet, lai slavēts Herne, nakts ir apmākusies, un tas sola mums izredzes.

Briežumātes piekrītoši pamāja un steidzās modināt savus mazuļus.

-    Nu tā, mīļā, mēs esam izdarījušas visu, ko spējām. Brēka nopūzdamās pagriezās pret Eloinu. Tu nevari sev pārmest, ja viņas pašas ir muļķes. Un ko darīsi tu?

-   Tu taču ari bēgsi kopā ar mums? ar neviltotu cerību jautāja Brakena, kaut ari viņu ļoti sāpināja doma par iespē­jamo šķiršanos no Rannoha.

Eloina bridi klusēja. Kad viņa sāka runāt, viņas augums viscaur drebēja.

-    Nē. Es palikšu tepat.

-    Bet, Eloina! Brakena iesaucās.

-    Es esmu izlēmusi. Ja Dreils patiešām gribēs nogalināt jaunos briedēnus, varbūt man izdosies kaut kā ietekmēt viņa gribu. Turklāt, ja viņš pārliecināsies, ka esmu aizbēgusi, tad nekad nemitēsies jūs vajāt.

-Varbūt tev taisnība, mīļā, Brēka skumji sacīja. Eloina juta, cik ļoti apbēdināta ir vecā draudzene, un piepeši mai­nīja toni.

-    Nu, tad viss norunāts! viņa mundri teica. Tagad jums laiks doties projām! Bet saki, Brakena, vai es drīkstu vispirms atvadīties no Rannoha?

Kad briežumātes aizgāja turp, Rannohs stāvēja blakus Teinam un Širai. Mazie briedēni bija miegaini un apmulsuši, jo tagad jau bija ļoti vēls un viņi lāgā nesaprata, kas notiek.

Kamēr mātes bija pulcējušās slepenajā apspriedē, viņiem bija atļauts kopā rotaļāties, tikmēr viņus pieskatīja viena no jaunajām briežumātēm.

-      Rannoh, Brakena maigi teica, pasaukdama briedēnu pie sevis. Mēs dodamies ceļojumā.

-       Labi, mamm, mazais briedēns nopietni atbildēja, platām acīm lūkodamies augšup uz viņu.

-       Bet, pirms mēs aizejam, es gribētu, lai tu iepazīsties ar kādu briežumāti, kas pret mums bijusi ļoti laba, Brakena klusi teica, un Eloina piegāja Rannoham klāt.

Eloinas acis bija pilnas mīlestības. Sveiks! viņa klusi sacīja. Tevi sauc Rannohs, vai ne?

-    Jā. Kas tu esi?

-      Mans vārds ir Eloina, mazais. Es esmu… Eloina sasto­mījās, tava tēva draudzene.

-        Mana tēva draudzene? Rannohs atkārtoja, plati iepletis acis. Es nekad neesmu redzējis savu tēvu, bet mamma stāsta, ka viņš esot bijis drosmīgs un stiprs.

-      Jā, Rannoh, Brehins bija drosmīgs un stiprs, un viņš ļoti lepotos, redzot, par kādu skaistu briedēnu tu esi iz­audzis.

Rannohs jutās apmulsis, bet, raugoties uz Eloinu, juta neparastas iekšējas trīsas.

-      Un tev tagad jāizaug tikpat drosmīgam un stipram kā viņš, Eloina turpināja, jo jūsu ceļojumā nebūs līdzi briežu tēviņu, kas varētu aizsargāt tavu māti, tātad viņu loma jāuzņemas tev un taviem draugiem.

-Jā, Rannohs, mazliet izbrīnījies, atbildēja. Mēs cen­tīsimies.

-      Un tagad ļauj man tā īsti atvadīties no tevis, Eloina teica.

Kad Eloina pienāca tuvāk un maigi nolaizīja viņa purnu, Rannoham gribējās skriet atpakaļ pie Brakenas, taču kaut kas lika viņam pārvarēt šo vēlēšanos un palikt uz vietas. Viņš palika stāvam, mazajai astītei svārstoties, līdz Eloina ar mīlošu skatienu atlaida viņu un viņš aizskrēja atpakaļ pie Brakenas.

Šira un Teins jau bija gatavi ceļam, un viņu elpa saltajā tumsā raidīja garaiņu mutuļus. Brakena un Brēka atvadījās no Eloinas. Vecajai briežu govij tas būtu bijis pārlieku smags pārdzīvojums, ja vien Eloina nebūtu tik stipra. Viņa dedzīgi mudināja bēgļus pasteigties un vēlēja visiem laimīgu ceļu. Beidzot pulciņš devās ceļā.

Kad viņi ienira tumsā, Rannohs paskatījās atpakaļ un redzēja, ka Eloina lūkojas viņam nopakaļ. Tad viņš aizgrie­zās un sāka rikšot uz priekšu ciešāk līdzās Brakenai.

Kad briežu pulciņš pazuda tumsā, Eloina nodrebēja. Ja viņa neapzinātos, ka vienīgi tā var izglābt Rannohu un ka viņai pašai vēl veicams daudzkas svarīgs, viņa nespētu otrreiz pārciest šķiršanos no sava bērna. Ari viņa devās projām, pagriezdamās uz rietumu pusi ezera virzienā.