Ugunsnesējs

Pa ieleju šurp nāca bariņš briežu, dziedādami savu soļu ritmā. Viņu dziesma beidzās ar dreilingu pazīstamo "Mū­žam būsim uzticīgi". Nākamajā brīdī starp kokiem iznira apmēram desmit divgadnieku, kas taisnā ceļā devās uz krastmalu pie jaunajiem briedēniem.

-     Stā-āt! nokomandēja briedis, kas soļoja priekšgalā, un visi pārējie apstājās. Pazinis jaunā pulka komandieri, Rannohs nodrebēja. Bragls pavisam nesen bija uzņemts dreilingu rindās.

-     Es jau teicu, ka mēs vēl tiksimies! Bragls iesaucās, pazinis Rannohu. Redzu, ka Resnītis joprojām gozējas tavā aizstāvībā.

-T-t-tu labāk apklusti! stomīdamies izgrūda Bankfuts.

-    K-k-ko tu neteiksi! Bragls mēdoši atcirta. Izskatās, ka m-m-mums v-v-vajadzēs viņiem visiem pamācīt, kā jā­uzvedas, vai ne?

Viņš pagriezās pret pārējiem līdznācējiem.

-    Dreilingi! viņš uzsauca.

Cīņa bija īsa. Rannohs, Teins un Bankfuts turējās pretī visiem spēkiem, taču divgadnieki bija prāvāki un to skaits bija krietni lielāks vairāk nekā trīs pret vienu. Briedēni spēra un sita dreilingiem, cik jaudas, un daudzi no tiem tovakar atgriezās mājās ar nozilinātām acīm un sadauzī­tām ribām. Tomēr cīņas beigās Bankfuts un Teins tika pie­veikti, bet Rannohs attapās piecu dreilingu ielenkumā. Viņš jutās satriekts un izbiedēts.

-     Ahā, nu tev vairs nav tik liela dūša! Bragls zobojās. Un tagad man jāatdod tev parāds.

Pēc šiem vārdiem Bragls un pārējie dreilingi sāka stumt Rannohu uz ūdens pusi. Šai malā ūdens līmenis bija pacē­lies par vairāku ragu kroņu tiesu, un Rannoham, paskatoties lejup, aizžņaudzās kakls. Taču mazais briedēns neļāva iegrūst sevi ūdeni viņš strauji apcirtās apkārt un, atsperdamies uz pakaļkājām, no kurām viena trāpīja kādam dreilingam tieši purnā, pats ar galvu pa priekšu metās upē. Ar skaļu šļakstu ieniris saltajā ūdenī, viņš strauji grima lejup. Mazās kājas grimstot izmisīgi vēzējās, un Rannohs vairāk­kārt apgriezās apkārt, izbiedēdams zivis, kas steidzās paslēpties piekrastes niedru biezoknī.

Rannohs grima arvien dziļāk, un ledainais ūdens viņu apņēma arvien ciešāk, saplūzdams nāsis un sūrstoši dzel­dams acis. Tad Rannohs atsitās pret upes dibenu un instin­ktīvi atspērās pret to ar kājām, atkal celdamies augšup pretī gaismai. Izniris virspusē, viņš izmisīgi kampa gaisu. Taču īso ieelpu ātri noslāpēja ūdens, briedēnam atkal grim­stot dziļumā. Jauniem briedēniem nav dabiskas patikas pret ūdeni, un Rannoham nebija ne jausmas, kā jāpeld. Briedēns sāka atkal vēzēties ar kājām, un šoreiz kustības padevās vienmērīgākas. Viņš pamazām airējās augšup. Rannoha galva atkal parādījās virspusē, un šoreiz klepo­dams un sprauslādams viņš noturējās virs ūdens. Bragls nogaidīja, līdz Rannohs otrreiz iznira ūdens virspusē.

-     Nu tu dabūji kārtīgi izmērcēties! viņš sajūsmināts iesaucās. Skaties, ka neaizmirsti!

Ļoti apmierināts ar sevi, Bragls un pārējie dreilingi aizsoļoja projām pa pļavu, sparīgi dziedādami.

Kad viņi bija projām, Bankfuts un Teins metās pie upes, kur Rannohs jau bija pamanījies atpeldēt līdz malai. Viņš devās augšup pa nelīdzeno krastu, šķaudīdams un nikni purinādamies.

-    Rannoh, Rannoh! Vai tu esi sveiks un vesels? iesaucās Teins. Mēs domājām, ka tu noslīksi!

-    Man nekas nekait! Rannohs sprauslādams atbildēja. Patiesībā viņš bija neganti pārskaities, taču cietis bija tikai viņa lepnums.

-     Tas pretīgais Bragls! izmirkušais briedēns izgrūda, kad bija nokļuvis uz cietas zemes. Lai tikai viņš pagaida! Tein, Bankfut, kas noticis?

Abi briedēni, bezgala pārsteigti, raudzījās uz Rannohu. Tad tie saskatījās, un abu acis bija izbrīnā iepletušās tik platas kā pieneņu ziedi.

-    Rannoh! izstomīja Bankfuts. T-t-tava piere!

-    Nu, kas tad noticis ar manu pieri? Rannohs, mazliet aizkaitināts, noprasīja. Tikai slapja, un viss!

-    Nē, teica Teins. Re!

-    Par ko jūs runājat? Rannohs nesaprata un pagriezās atpakaļ uz upes pusi.

Briedēns nolieca galvu un centās saskatīt ūdeni savu atspulgu. Sākumā tas bija neskaidrs un izkropļots, bet drīz atkal uzspīdēja saule, ūdens kļuva rāms un Rannoha acis mulsumā iepletās platas jo platas. Viņa pieres vidū, kur nupat uzspiestā pelde bija noskalojusi Brakenas ogu un lapu maisījumu, baltoja spodrs, gaišs laukums ar ozollapas apveidiem.

-    Tas izskatās pēc ozollapas, nočukstēja Teins.

-    K-k-ko tas nozīmē? stomījās Bankfuts, ari lūkodamies lejup ūdens atspulgā.

-     Es nezinu, Rannohs klusi atbildēja, taču viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, un pār visu ķermeni skraidīja savādas tirpas. Rannohu pārņēma bailes.

Bet tad palīgā nāca Teins.

-    Ejam! viņš teica. Brakena mums pateiks, ko tas nozīmē.

Rannohs pamāja ar galvu, un briedēni trijatā sāka iet atpakaļ uz sava bara pusi.

Kad viņi devās projām, ūdens virsmai pārslīdēja ēna un upē trīsot atspīdēja jauna brieža galva un ragi. No augsta, plakana akmens paslēptuves, kurā dreilietis visu bija redzējis un dzirdējis, briedēnus pāri pļavai pavadīja caur­urbjošs skatiens. Tad briedis pagriezās, norikšoja lejup pa piekalni un, strauji pagriezies, skriešus metās pie Sgorra uz Mājvietas ozola pusi.