Ugunsnesējs

Blaindvīds sarāvās, taču pēc šiem vārdiem viņam kļuva skaidrs, ka Sgorrs pagaidām tikai mēģina kaut ko izdibināt un ka Rannohs joprojām ir drošībā. Kā šī ziņa nākusi gaismā, par to viņam nebija ne jausmas.

-   Balta ozollapas zīme? Blaindvīds atjautāja, tēlodams pārsteigumu. Tas nu gan nav iespējams. Es noteikti būtu par to dzirdējis.

Sgorrs bargi paskatījās uz Blaindvīdu. Viņš bija pārlieci­nāts: ja kāds briedis kaut ko zina par šāda briedēna esa­mību un atrašanās vietu, tad tas ir vecais stāstnieks. Sgorrs zināja, ka meklējamais nevar būt starp jaunajiem briežiem, kuri vecāki par gadu, jo tiem visiem bija jāstājas dreilingu rindās, un tur šāda pazīme noteikti būtu atklāta. Tātad, ja viņa kapteinis stāstījis patiesību un Sgorrs par to bija pārliecināts -, tad tam jābūt vienam no briedēniem, kas jaunāki par gadu. Sgorrs nesaprata, kā to izdevies noslēpt, taču nojauta, ka tam varētu būt kāds sakars ar Blaindvīdu.

-Mans valdniek, Blaindvīds pēkšņi teica, pagriezdamies pret Dreilu, ja tā ir patiesība, es vēlētos redzēt šo briedēnu.

-    Dreilieši viņu meklē jau visu vakaru, bet nav atraduši, Dreils izklaidīgi atbildēja.

-    Nu tad šis ziņas ir nepatiesas, Blaindvīds sacīja, juz­dams dziļu atvieglojumu. Vai nu nav zināms, kādas barā reizēm izceļas baumas.

-    Var jau būt, Sgorrs nošņācās. Ļoti dīvaini, ka kaut ko tādu varētu tik ilgi noslēpt.

Un atkal Sgorra vienīgā acs cieši pievērsās Blaindvīdam, caururbdama pat viņa domas.

-    Patiešām dīvaini, Blaindvīds piekrita ar mazliet pār­spīlētu nevērību balsī. Un tad vecais briedis spēra soli par tālu.

-     Bet kas par to, ja tā arī būtu? Baru Valdnieks taču tādām pasakām netic.

Līdzko viņš bija to pateicis, Sgorrs saprata, ka Blaindvīds kaut ko slēpj. Tomēr viņš apņēmās gaidīt, jo bija jau seci­nājis, ka ar draudiem no Blaindvīda neko neizdabūs. Sgorrs labi atcerējās, kādu drosmi Blaindvīds bija parādījis tovakar pie upes kopā ar Eloinu.

-Tu mani pārsteidz, viņš teica. Stāstnieks, kurš netic pats saviem vārdiem! Bet tev ir taisnība. Tās ir tikai pasakas. Baru Valdniekam vienkārši rūp, lai tik neparasta parādība tiktu atbilstoši cienīta un novērtēta. Labi, paldies, ka atvē­lēji mums laiku, Blaindvīd! Ir jau vēls, un tev noteikti ir vēl diezgan cita darāmā.

Blaindvīds paklanījās un pagriezās uz promiešanu.

-    Bet paklau, Blaindvīd! Tu taču mums noteikti paziņosi, ja kaut ko uzzināsi?

Blaindvīds palūkojās atpakaļ un, uzmetis pēdējo skatienu Eloinai, vēlreiz pamāja ar galvu, tad sāka lēni kāpt pa nogāzi lejup. Kad viņš bija gandrīz pazudis no skatiena, Sgorrs pagriezās pret diviem dreiliešiem, kas stāvēja turpat viņam blakus, un pameta ar galvu. Tie paklanījās un tūdaļ aizrik­šoja vecajam briedim pa pēdām.

-    Nu, Sgorr? nošņācās Dreils, kad tie bija projām.

-    Nu, valdniek?

-      Nu tad pasaki man, Dreils teica, raudzīdamies lejup ielejā uz neskaidrajiem apveidiem, kur brieži starp viršiem skrubināja zāli. Vai tu tam tici?

Sgorrs uzmanīgi paskatījās uz Dreilu un iekšēji pasmai­dīja.

-    Es ticu sava kapteiņa acīm, valdniek.

-    Nē, Sgorr. Es runāju par Pravietojumu. Vai tu tam tici?

Sgorrs vilcinājās.

-      Nē, tam es neticu, valdniek, viņš beidzot teica. Bet es ticu kaut kam citam. Es ticu, ka tam var noticēt pārējais bars un briedis ar baltu ozollapu pierē var kļūt par galveno domu jebkuram muļķīgam sapņotājam vai dumpiniekam. Es ticu, ka tāds radījums var kļūt tev bīstams.

Dreils kādu laiku klusēja. Brīdi nemierīgi soļojis turp un atpakaļ, viņš apstājās un, pagriezies pret Sgorru, piecirta kāju pie zemes.

-    Labi. Sameklē viņu, Sgorr, un atved pie manis!

-      Ar laiku es viņu atradīšu, valdniek. Bet šovakar ir jau pārāk tumšs. Turklāt viņš ar kaut kādiem paņēmieniem tiek slēpts. Rīt…

-      Rīt! Kāpēc man vienmēr jāgaida, līdz tiks pildīta mana griba? Un ja nu pienāks rītdiena un tu tik un tā nevarēsi viņu atrast?

-      Jā, valdniek. Šādu iespēju es jau esmu apsvēris. Tam briedim jābūt starp tiem, kuri jaunāki par gadu, un tādu vīriešu kārtas briedēnu nevar būt pārāk daudz. Bars neko lielu necietīs, ja mēs likvidēsim tos visus.

Dreils cieši paskatījās uz Sgorru, un Eloina viņam blakus nodrebēja. Baru Valdnieka asinīs tagad versmoja cietsirdība.

-     Lai notiek, viņš beidzot piekrita. Pagaidīsim līdz rītam, līdz Larna stundai. Ja līdz tam vēl nekas nebūs atklāts, lai dreilieši ķeras pie darba.

Sgorrs pasmaidīja. Jau kopš brīža, kad kapteinis bija at­nesis viņam ziņu par Rannohu, viņš bija cītīgi prātojis, kā šo jaunumu varētu izmantot savā labā. Ja Dreils ir gatavs tik akli izrīkoties ar visjaunākajiem briedēniem, te rastos teicama iespēja izraisīt dumpi, un tad viņš, Sgorrs, varētu ieņemt barveža vietu.

Brieži stāvēja blakus un raudzījās tālumā pāri kalniem. Viņi nepamanīja, ka Eloina klusi aizslīd projām. Vairums sargu bija aizsūtīti meklēt Rannohu, un vispārējā satrau­kumā neviens viņai nepievērsa pietiekamu uzmanību, tāpēc Eloinai itin viegli izdevās pazust aiz Mājvietas ozola, un viņa metās projām pa ieleju, cik ātri vien kājas nesa, lai uzmeklētu Brakenu un savu briedēnu.