Ugunsnesējs

-     Klusāk! Rannohs čukstus atsaucās. Viņi var tevi sadzirdēt.

Āpši visumā ir bikli, un, pamanot svešu dzīvnieku klāt­būtni, tie droši vien būtu kūleņodami atgriezušies savā drošajā migas paslēptuvē. Bet tad notika kaut kas ļoti nepa­rasts. Kamēr Rannohs un Bankfuts centās saprast, ko āpši runā, Rannohs juta visā ķermenī dīvainas tirpas. Sajūta bija ļoti līdzīga tai, kāda viņu bija pārņēmusi tur, pakalnā, tikai šoreiz viņam nelikās, ka kaut kas nebūtu kārtībā. Bija sacē­lies viegls vējiņš, augstais lapu un zaru pārsegs virs galvas šalca, trīsēja un šķita runājam valodā, kas nāca no Rannoha sapņa. Briedēns klausījās āpšu sarunā, un viņa acis pār­steigumā plati iepletās: kaut gan šo dzīvnieku valoda bija citāda, viņš saprata visu, ko tie saka.

-     Nē, nē, nē, mīļā! āpšu tēvs pārmetoši iebilda. Tā lapsa var būt tepat kaut kur tuvumā.

-     Bet mēs taču apsolījām parādīt mazajiem pļavu! sacīja āpšu māte.

-     Jā, tēt, jā! iesaucās viens no jaunajiem āpsēniem. Aizved gan mūs uz turieni!

-    Nudien, nezinu, āpšu tēvs šaubījās. Turklāt mums vajadzētu meklēt ēdamo. Pieliekamais ir pustukšs, un ziema vairs nav aiz kalniem.

-     Bet mēs varētu aiziet turp uz pavisam īsu brītiņu, ierosināja āpšu māte. Varam iet pa šo te taciņu, aiz lielā baļķa. Tā ved tieši līdz mežmalai. Aiziesim tikai aši pamest skatienu un krietni pirms rītausmas jau būsim atpakaļ.

-    Nu labi, āpšu tēvs norūca.

Bet tad āpši piepeši satrūkās un paskatījās atpakaļ.

Bankfuts bija nošķaudījies.

Kad āpšu tēvs ierunājās atkal, viņš skubināja sievu un bērnus ašāk pazust migā. Līzdams alā, viņš pikti spraus­lāja, taču Rannohs pārliecinājās, ka vairs nesaprot viņa teikto.

-             M-m-man ļoti ž-ž-žēl, Rannoh, Bankfuts atvainoda­mies teica, kad āpši bija pazuduši.

Taču Rannohs viņā gandrīz neklausījās. Viņš joprojām pārsteigts domāja par nupat piedzīvoto notikumu.

-    Rannoh, vai tev kas kait?

Rannohs noskurinājās un papurināja galvu.

-    Nē, viss kārtībā. Mums laiks doties tālāk.

-             V-v-viegli pateikt, bet kurp tad lai ejam? Mēs taču esam apmaldījušies!

-            Mums jāiet turp! Rannohs pamāja. Tur, aiz tā celma. Tur ir taka.

-            Nu gan tu mels, Bankfuts neticēja. Kā t-t-tu to vari zināt?

Rannohs palūkojās uz draugu, tomēr kāda pašam neiz­protama iemesla dēļ nolēma nestāstīt Bankfutam, ko nupat piedzīvojis. Ari viņš pats to nespēja saprast.

-             Es vienkārši jūtu, ka tā ir, Rannohs teica un devās garām āpšu alai uz lielā baļķa pusi. Kad briedēni to sa­sniedza, Bankfuts pārsteigts ieraudzīja aiz tā nelielu taciņu, ko pa daļai apslēpa kritušās lapas. Mezdama līkumus te pa kreisi, te pa labi, taciņa vijās cauri mežam.

-    K-k-kā tad tā? Bankfuts apmulsis stomījās.

-    Mums vienkārši laimējās. Ejam nu!

-    Uz kuru pusi?

Rannohs vilcinājās.

-   Iesim turp! viņš beidzot teica un pagriezās pa kreis*.

Tas bija tīrais minējums, jo par virzienu āpši neko nebija

teikuši. Tomēr šoreiz Rannohs bija izvēlējies pareizo ceļu, un drīz vien briedēni brīvi rikšoja pa mežu, cik ātri vien kājas spēja tos nest. Koki kļuva arvien retāki, lapotņu jumts virs galvas pašķīrās, un pēc neilga laika viņi jau bija mež­malā pie pļavas, pa kuru rietumu virzienā tecēja pazīstamā upīte. Virs galvas pletās melna, spoži zvaigžņota debess.

-   Lai dzīvo Rannohs! Bankfuts iesaucās un sāka līksmi lēkāt pa mīksto zāli.

-    Beidz niekoties, Bankfut! Rannohs teica. Labāk pasteigsimies! Tu taču zini, ko mēs tagad dabūsim dzirdēt!

Kad abi draugi sasniedza ielejas galu, kur briežu bars palēnām atlaidās zālē vakara gremošanas brīdim, viņi ieraudzīja sev pretī skrienam divas briežumātes. Tās bija Brakena un Kanispa Bankfuta māte, skaista briežu govs ar lielām, plankumainām ausim.

Redzēdami, cik abas mātes sadusmotas, briedēni apstā­jās uz vietas un bikli nokāra mazās astītes.

-    Nepaklausīgais puika! Kur tu visu šo laiku biji? pie­skrējusi dusmīgi iesaucās Kanispa, tomēr nekādi nespēdama noslēpt atvieglojumu sejā.

-    Ai, mamm, Rannohs iegrūda B-b-braglu upē, jo viņš mani tramdīja! Bankfuts vienā elpas vilcienā šķita izdve­šam visu sevī ilgi krāto sasprindzinājumu. Un pēc tam es gāju viņam pakaļ mežā, jo n-n-neviens cits negribēja iet, un viņš mani noturēja par lapsu, un tad mēs apmaldījāmies un pārgulējām nakti uz lapu kaudzes, un redzējām vāveres un sermuli, un āpšus, un t-t-tad Rannohs pēkšņi zināja, kur atrodas īstā taka, kaut gan viņam to nevajadzēja zināt, un… un t-t-te mēs esam!

-   Tātad jūs bijāt mežā! bargi noteica Kanispa, kamēr Bankfuts centās pabāzt purnu zem viņas vēdera, lai apmie­rinātu izsalkumu. Nu, mans jaunais briedi, par to man tev vēl būs šis tas sakāms! Bet tagad ejam, jo gulētiešanas laiks sen jau nokavēts! Un viņa ar purnu sparīgi pastūma briedēnu uz ielejas pusi.

-             Uz redzēšanos, R-r-rannoh! Bankfuts promiedams uzsauca. Es zinu, ka mēs kļūsim draugi!

Rannohs klusēdams gaidīja, ka ari viņa māte kaut ko sacīs, taču Brakena tikai raudzījās uz briedēnu ar bargu skatienu acīs.

-    Nu? viņa beidzot jautāja.