Ugunsnesējs

-            Piedod, mamm! Rannohs sacīja, nokāris galvu. Es negribēju darīt neko sliktu. Es tikai… Man nekad agrāk nebija bijis neviena piedzīvojuma!

Brakena papurināja galvu un ar mīlošu kustību nolaizīja mazajam briedēnam purnu.

-             Nu, tagad tev tāds neapšaubāmi ir bijis, viņa teica. Bet tad Brakenas acīs atkal iezagās raizes. Tu varēji aiziet bojā! Tu taču to zini, vai ne? Apsoli man, ka nekad, nekad vairs neko tādu nemēģināsi darīt!

-    Es apsolu, mamm.

-            Nu labi. Un tagad mums pēdējais laiks doties uz māj­vietu.

Lēni rikšodami pāri pļavai, viņi devās uz ielejas galu. Bet tad Rannohs pagriezās pret Brakenu.

-               Mamm, viņš čukstus vaicāja, vai es rit drīkstēšu rotaļāties ar Bankfutu?

Brakena paskatījās lejup uz mazo briedēnu. Viņai atkal gribējās saņemties un būt dusmīgai, taču Rannoha acis tā mirdzēja, ka māte padevās.

-    Redzēsim, viņa atbildēja, rīt redzēsim.

4 Bēgšana

Vilks, kas vajā, briedēns, kas bēg.

Aldžernons Svinbērns. "Atalanta Kalidonā"

Rannoha sods bija tāds, ka viņš nedrīkstēja pazust no Brakenas redzesloka gandrīz mēness cikla ceturksni. Tā mazajam briedēnam šķita vesela mūžība. Pēc tam viņam tika stingri pieteikts atgriezties pie mātes krietnu bridi pirms Larna stundas. Patiesībā tāda prasība tagad attiecās uz visiem jaunajiem briedēniem, jo barā bija sākušies ne­mieri, un divas saules pēc Rannoha piedzīvojuma Dreils bija noteicis Herlām vakara atgriešanās stundu. Tuvojās Anlaha laiks, un brieži kļuva nemierīgi. Tēviņu asinis ritēja arvien straujāk, un, nerazdami dabisku izpausmi savām dziņām un nevarēdami mest izaicinājumu Bara valdniekam, tie kļuva arvien nevaldāmāki un neaprēķināmāki.

To juta ari briežu govis, un ari tās kļuva ļoti satrauktas. Tajā rudenī, kad kalnos vajadzēja atbalsoties buļļu brīdino­šajiem riesta rēcieniem un ragu krakstiem un švīkstiem, ielejā valdīja nedabisks klusums. Brieži jau sāka veidot savus harēmus un pāroties, taču tur, kur citkārt būtu uzva­rējis visstiprākais briedis ar viskrāšņākajiem ragiem, iejau­cās dreilieši un, cīnīdamies savā starpā, ieguva govis sev. Sgorrs, kas, bez ragiem būdams, droši vien nebūtu izcīnījis sev nevienu draudzeni, izvēlējās septiņas briežu govis. Tās bija spiestas palikt viņa tuvumā pie Mājvietas ozola.

Juzdami vispārējo nemieru, dreilieši, kuru rindas bija ievērojami paplašinājušās un tagad veidoja gandrīz trešo daļu no bara, veica savus pienākumus arvien bargāk un uzstājīgāk. Viņi modri apstaigāja visas malas un nesaudzīgi darīja galu jebkādai pretestības izpausmei. Sgorrs pauda aizrautīgu interesi par sodiem, un viņa bezragu galva iedvesa briežiem arvien lielākas bailes, jo Sgorra vara ne­mitīgi auga. Tikmēr Dreila varenība pletās plašumā un no­stiprinājās arvien tālākās teritorijās. Toruden vairāk nekā septiņu baru valdnieki ieradās atdot viņam godu un Dreils, jebkur iedams, pieprasīja, lai viņu godātu par Baru Vald­nieku.

Tomēr pati briesmīgākā tagadējās kārtības izpausme bija jauno briežu skolas. Parasti briedēni apgūst galvenās gudrības no mātēm, bet vakaros pēc Larna stundas sapulcējas ap vecajiem stāstniekiem, lai klausītos senās teiksmas un senču Dzīvesziņu. Taču beidzot ari Blaindvīda stāsti bija aizliegti un Hernes vārds barā vairs netika pieminēts. Tagad jaunajiem briežiem ik rītu lika sanākt kopā un klausīties dreiliešu runas. Tie mācīja, cik svarīga vienmēr un visur ir disciplīna un bijība pret Dreilu, un stāstīja jaunajiem par valdnieka Dreila, "Herlu sargātāja", izcilo spēku, drošsirdību un krietnumu. Un ikvienā šādā stāstā noteikti izskanēja arī kāda aizkustinoša piebilde par Sgorru.

Šajās skolās briedēniem centās iedvest arī neierobežotu uzticību Dreilam, kas esot vēl svarīgāka par uzticību vecā­kiem. Patiesībā briedēnus mudināja izspiegot savus vecākus "bara labklājības vārdā" un atstāstīt ikvienu aizdomīgu sarunu Sgorra palīgiem. Galvenokārt tas nozīmēja izspiegot briežumātes, kas audzināja mazuļus. Bet, kaut gan buļļi un govis mēdz turēties atsevišķi, govis pauž dedzīgu inte­resi par saviem briežiem vēl ilgi pēc Anlaha, tāpēc dreiliešus sasniedza arī jaunākās ziņas par to, kas notiek buļļu vidū. No vecākajiem, divgadīgajiem briedēniem tika izvei­dotas īpašas grupas, kuras nosauca par dreilingu vienībām, un tās ik dienas taisnās rindās soļoja pa pļavu turp un atpakaļ, dziedot īpašu dziesmu. Tā skanēja šādi:

Brieži drosmīgi mēs esam, Dreila pulka vārdu nesam. Nebaida mūs sals un bads, Pār mums raugās Sgorra acs.

Disciplīna, spēks un vara Laimīgu un brīvu dara. Mūžam būsim uzticīgi, Dreila gribai paklausīgi.

Noklausīšanās un spiegošana starp briedēniem un to mātēm izplatījās kā sērga un sēja barā vispārēju neuzticē­šanos. Drīz neviens briedis vairs neticēja citam un briežumātes tik ļoti baidījās bilst vārdu savu bērnu klātbūtnē, ka pat jaunie briedēni kļuva nevaldāmi. Ja briežumāte uzdro­šinājās sarāt vai sodīt savu divgadīgo pēcteci, viņa riskēja ar iespēju tikt apsūdzētai par dreilingu nomelnošanu.