Ugunsnesējs

-            Varbūt mums varētu nākt līdzi vēl daži citi? Brakena ierosināja ar cerību balsī. Teiksim, Kanispa vai Šira. Viņas jau agrāk ir teikušas, ka vajadzētu iet prom no šī bara.

Rannohs priecīgi saslēja ausis, jo tas nozīmētu, ka līdzi nāks arī Teins un Bankfuts.

-            Nē, mīļā, Brēka saudzīgi atbildēja. Mēs nedrīkstam pakļaut briesmām vēl citus. Turklāt septiņiem bēgļiem iz­sekot ir vieglāk nekā trijiem. Nē, mums jābēg tikai trijatā.

Brakena pamāja ar galvu, kaut gan jutās vīlusies, un viņu ļoti biedēja gaidāmais ceļojums kopā ar mazo briedēnu.

-             Nebaidies, mamm! Rannohs teica, papurinādams asti. Es būšu kopā ar tevi!

-            Drosmīgi sacīts, mazais! Brēka viņu uzslavēja. Un tieši tā tas būs.

Brēka nolieca galvu un nolaizīja Rannoham ausis, bet, kad viņa palūkojās uz Brakenu, vecīgās acis raudzījās ļoti nopietni.

-            Kaut es zinātu, kur ir Blaindvīds! viņa nopūtās. Kaut ari vecs nejēga, viņš mums vislabāk pateiktu, kas darāms.

Tajā brīdī uzticami pavadoņi veda Blaindvīdu uz Māj­vietas ozola pusi. Pieciem dreiliešiem bija uzdots sameklēt veco stāstnieku un aizvest pie Baru Valdnieka. Vecais briedis

pikti mētāja galvu un sprauslāja, kad dreilieši, bikstīdami viņu ar ragiem, stūma augšup kalnā, un sirdījās, ka tik nejauki nekad neviens visā garajā mūžā pret viņu neesot izturējies. Kad viņi nokļuva pie Mājvietas ozola, Blaindvīda sašutums versmoja pilnā sparā. Pie koka blakām Dreilam stāvēja Sgorrs un līdzās viņiem desmit briežu, kas bija Dreila personīgie miesassargi. Turpat bija arī Eloina, un, vecajam stāstniekam tuvojoties, viņa tam uzmeta baiļpilnu skatienu. Blaindvīds tūlīt saprata, ka noticis kas nelāgs.

-     Tas ir labi, ka tu atnāci, Blaindvīd, Dreils ar vēlīgu laipnību teica. Mēs ļoti sen neesam redzējuši tevi pie Mājvietas ozola.

Blaindvīds nolieca ragus lejup.

-     Valdnieks ir ļoti laipns, viņš vēsi atbildēja, taču man šķiet, ka pēc maniem pakalpojumiem ir ļoti maz vaja­dzības.

-     Nepavisam ne! apgalvoja Sgorrs. Tikai mēs bijām ļoti aizņemti, un tu jau zini, kā tas ir.

Blaindvīds lēni pamāja ar galvu.

-    Es zinu, kā tas ir. Kā varu valdniekam pakalpot?

-    Blaindvīd, valdnieks Dreils jūt, ka viņam pietrūkst tavu stāstu un tavas dzīvesgudrības, Sgorrs viltīgi teica. Un šovakar mēs gribētu atkal dzirdēt kaut ko no Dzīvesziņas.

-Jūs mani pārsteidzat, Blaindvīds sacīja, pametis raižpilnu skatienu uz Eloinu. Mūsu barā taču ir bīstami kaut ko tādu pat pieminēt.

-     Mans mīļais Blaindvīd! Tev jāsaprot, ka dažiem brie­žiem patiešām ir labāk, ja viņu galvas netiek piebāztas ir to, kas biedē un mulsina prātu. Viņi to vienkārši nespēj saprast. Taču starp tādiem briežiem kā mēs tas ir pa­visam kas cits! Un tagad ļausim Dreilam baudīt šo prieku!

-     Labi. Tad varbūt stāstu par Zvaigžņubriedi vai par Herni?

-    To vēlāk. Man pašam ļoti patīk stāsti par jaunajiem briežiem. Bet vispirms mēs gribētu noklausīties Pravieto­jumu.

Eloinas augums nodrebēja, un viņa gandrīz salēcās, taču Blaindvīds neizrādīja nekādas emocijas.

-    Pravietojumu? viņš pārjautāja. Kāpēc lai valdnie­kam Dreilam gribētos dzirdēt tik vecas pasakas? Ir daudz interesantāki, turklāt ne tik muļķīgi stāsti, ar ko aizraujoši pavadīt vakaru. Piemēram, par pirmo akmeni, kad Herne nokāpa lejā…

-    Blaindvīd, Sgorrs teica nu jau skarbākā balsī, esi tik laipns un stāsti mums Pravietojumu!

Blaindvīds izmisīgi centās izdomāt kādu izeju, taču ne­pārprotami varēja redzēt, ka izvairīties neizdosies. Viņš lēni un stomīgi sāka runāt senās vārsmas, un, klausoties pakalnā viņa balsi, nodrebēja pat Sgorrs. Bet, kad Blaind­vīds bija beidzis, Sgorrs pienāca viņam klāt un salti, caur­urbjoši ieskatījās viņam acīs.

-   Mans mīļais Blaindvīd! Tas tev izdevās lieliski. Bet vai tikai tu kādu daļu neizlaidi?

-   Var jau gadīties. Dziesma ir ļoti veca, un tai ir daudz pantu.

-   Taisnība, Sgorrs piekrita. Bet es skaidri atceros, ka tur bija kaut kas par īpašu zīmi uz briedēna pieres.

Šo daļu Blaindvīds patiešām bija izlaidis, taču tagad viņš baidījās, ka, ietiepīgi to noklusēdams, nodos sevi vēl vairāk. Viņš vienīgi vēlējās zināt, vai tie jau ir sagūstījuši Rannohu.

-    Ak, jā, Blaindvīds apstiprināja. Tur ir tādi panti. Bet parasti tos neuzskata par daļu no īstās dziesmas. Tomēr ja Baru Valdnieks…

-    Baru Valdnieks vēlas to dzirdēt, Sgorrs teica.

-    Lai notiek. Kā tad tur īsti bija?

"Balta ozollapas zīme pierē Mītenim būs svētība un lāsts. Garā, grūtā ceļā viņu vadīs Samainīta bērna likteņstāsts."

Kad Blaindvīds bija beidzis, viņš redzēja, ka Eloina trīc kā drudža pārņemta. Baidīdamies, ka viņa var sevi nodot, Blaindvīds nosprauslojās un atkal uzrunāja Sgorru.

-   Nu tā. Veci blēņu stāsti. Man daudz labāk patīk pasaka par Hernes zelta nagiem. Kad biju vēl jauns briedis, es labprāt…

-   Klusu! Sgorrs negaidīti skarbi uzsauca. Blaindvīd, izstāsti man visu, ko tu zini par briedēnu, kas mīt šajā barā un kam uz pieres ir balta ozollapas zīme!