Ugunsnesējs

Vienīgie izņēmumi šajā naida un neuzticības vidē bija atrodami starp selahām vientuļām briežumātēm ar jau­niem briedēniem, tādām, kam nebija drauga dzīvo briežu vidū. Starp tām bija arī Brakena un Kanispa, kā ari briedēnu Teina un Dadža mātes Šira un Alita. Tādas briežu govis bija apmēram divdesmit, un parasti tās turējās vienkopus. Ne visām tēviņi bija gājuši bojā toreiz, baisajā nakts kaujā. Bankfuta tēvu pavasarī bija pieveicis vilks, taču lielākajai daļai briežumāšu zaudētais draugs bija no Izlūkotāju vidus. Kaut gan tagad barā šo vārdu bija aizliegts pieminēt, brieži to zināja un tāpēc nelabprāt izvēlējās sev draudzeni no selahu vidus.

Tomēr selahu dzīve visumā bija patīkamāka nekā citiem briežiem, kaut ari Brakena nemitīgi baiļojās par Rannohu.

Biklā briežumāte neko nebija stāstījusi Rannoham nedz par viņa īsto māti, nedz par savādo zīmi uz briedēna pieres, ko viņa allaž rūpīgi nomaskēja ar lapu un ogu maisījumu. Brakena pat lāgā nezināja, kāpēc to dara, jo maz spēja saprast no Blaindvīda dīvainajiem izteikumiem. Tomēr no­jauta viņai teica: būs labāk, ja Rannohs ne ar ko īpaši neiz­celsies pārējo briedēnu vidū.

Blaindvīds bija iemācījis Brakenai pagatavot krāsas mai­sījumu, un laiku pa laikam vecais briedis apciemoja abus, noskatījās, kā Rannohs aug, un svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu. Rannohs un pārējie briedēni vēl bija par jauniem, lai stātos dreilingu rindās, un, kaut gan tas bija ļoti bīs­tami, Blaindvīds gādāja, lai Rannohs un pārējais selahu pulks kaut ko uzzinātu no vecajiem stāstiem. Blaindvīdu sevišķi ieinteresēja Rannoha piedzīvojums mežā, un viņš uzdeva briedēnam daudz jautājumu, kurus tas nespēja saprast, līdz Brēka beidzot pavēlēja stāstniekam apklust. Vecā Brēka bija ļoti iecienīta pārējo selahu vidū un nereti palīdzēja audzināt jaunos briedēnus. Blaindvīds ar Brēku bieži strīdējās, taču abi vecie Herlas bija sirsnīgi pieķērušies viens otram un daudz laika pavadīja kopā, skrubinot pļavā zāli.

Un vēl bija Eloina. Tovakar, kad Sgorrs viņu bija aizvedis sev līdzi, viņa tik ļoti bija sērojusi pēc Brehina un Rannoha un tiktāl savārgusi, ka Dreils nodomāja: viņa neizdzīvos. Bet tad briežumātes sirdī kaut kas uzbangoja, un viņa atkal atspirga un sāka justies labi cik nu labi var justies briežu­māte, kura ilgojas pēc sava mazuļa. Pēc pārošanās laika viņai būtu vajadzējis atgriezties pie pārējām briežu govīm, taču dreilieši uzmanīja, lai viņa paliktu Mājvietas ozola tuvumā. Togad Anlaha laikā Dreils bija mēģinājis pāroties ar Eloinu, taču nesekmīgi. Kaut gan viņš bija atlaidis visas pārējās draudzenes no sava harēma, Eloinu viņš visu laiku vēlējās turēt sev tuvumā. Citām govīm tas likās ļoti dīvaini, un Eloinu bieži varēja redzēt staigājam pa nogāzi, kavēja­mies pakalnā, kur bija bojā gājis Brehins, un lūkojamies lejup uz ieleju cerībā saskatīt Rannohu.

Rudens gāja savu gaitu, un briežu bars, jaušot gaisā ziemas tuvumu, sildīdamies spiedās arvien ciešāk cits pie cita. Koku zari kļuva arvien kailāki, un pļavu pārklāja čauk­stošu lapu kārta, ko vēji, no ziemeļu puses nākdami, ārdīja un valstīja pa zemi. Kad brieži gāja pie upes dzert un iemērca mēles ūdenī, viņi pie lūpām sajuta ledu un drūmi bubināja savā starpā, jo saprata, ka ziema, kas steidzas lejup no kalniem, būs grūta un nežēlīga.

Tikai vēlu rudenī Brakena beidzot piekāpās un deva Ran­noham lielāku brīvību, ļaudama briedēnam aizklīst tālāk projām. Kādā skaidrā, saltā dienā, kad debesis spožajā sau­les gaismā atgādināja dzidru ūdens klajumu un visu ap­kaimi šķita caurstrāvojam nemiers un gaidas, Rannohs, Teins un Bankfuts devās rotaļāties uz upmalu.

-    P-p-pagaidiet mani! elsoja Bankfuts, cenzdamies turē­ties līdzi abiem briedēniem, kas rikšoja pār pļavu. Visi trīs bija kļuvuši nešķirami draugi un lielāko daļu laika pavadīja kopā.

-     Nu tad pieliec soli! smiedamies atsaucās Rannohs un pagaidīja, kamēr briedēns pierikšo viņiem klāt.

-    Nu, ko tad mēs šodien darīsim? Rannohs jautāja.

-    Aizskriesim līdz ezeram! ierosināja Teins.

Tā likās laba doma, un briedēni aizrikšoja pār pļavu uz ezera pusi. Patiesībā tas nemaz nebija ezers, bet platākā upes daļa vietā, kur tā ietecēja ielejā un aiz augsta, plakana akmens sastapa mīkstas grants klājienu. Vietā, kur zeme aizskalota pa labi, bija izveidojies plašs ūdens klajš, un briedēniem ļoti patika tur stāvēt un vērot, kā starp garajām niedrēm mirgodamas turp un atpakaļ šaudās sīkas zivtiņas.

Nonākuši pie ezera, trīs draugi ar sajūsmu atklāja, ka kalnu lieti bagātīgi pieplūdinājuši ezeru un upe čalodama un burbuļodama traucas pār akmeņiem. Briedēni līksmi lēkāja pa saulaino krastu, iespiegdamies ikreiz, kad ierau­dzīja zivi vai pietipināja tik tuvu malai, cik vien iespējams, lai neiekristu ūdenī. Tā viņi rotaļājās labu bridi, bet tad pēkšņi Teins viņus apturēja. Viņš bija kaut ko sadzirdējis.