Ugunsnesējs

Rannohs nejuta baiļu. Gluži otrādi, kad milzīgais briedis pār klajumu nāca uz viņa pusi, viņu pārņēma dziļš miers. Nācējs bija lielāks par jebkuru briedi, ko Rannohs savā mūžā redzējis, un virs galvas tam lepni slējās iespaidīga ragu rota. Briedēns stāvēja un gaidīja, līdz lielais sāka ar viņu runāt. Tā balss bija dobja un dimdoša kā pērkons, taču Rannohs nespēja to saprast. Tad koki sāka locīties vējā, lapas virpuļoja un lidoja pa meža grīdu, šķita, ka viss mežs uzrunā Rannohu un saka viņam vienu vienīgu vārdu: "Klausies!"

Rannohs satrūcies pamodās. Bankfuts vēl bija aizmidzis un nemierīgi mētājās viņam blakus. Mazā astīte miegā nervozi raustījās, un Rannohs sajuta bailes, kas joprojām strāvoja ap viņiem abiem. Mežā bija tumšs, bet, kad Ran­nohs paošņāja gaisu, viņš juta, ka rīts vairs nav tālu, un nelielie debesu laukumiņi, kurus viņš redzēja cauri lapotņu aizkaram, kļuva arvien bālāki. Briedēns piecēlās kājās un nopurinājās.

-    Bankfut! Bankfut! viņš klusu uzsauca. Mosties!

Mazais resnītis sagrozījās un atvēra acis.

-    R-r-rannoh! Tas esi tu! Es domāju, ka mamma…

-   Nē, Rannohs draudzīgi teica, bet tagad celies! Mums laiks doties tālāk.

Abi briedēni atkal devās ceļā un drīz vien jutās možāk, jo miegs viņus bija spirdzinājis un mežā arvien jūtamāk iespīdēja rīta gaisma. Pēc kāda laika, nonākuši klajākās meža vietās, viņi pat sāka rotaļāties. Briedēni izdomāja jaunu spēli, kurā vajadzēja, cik ātri vien iespējams, skriet pa lapu kārtu uz meža grīdas, saceļot gaisā lapu mākoņus un virpuļus. Viņi pat spēlēja paslēpes, līdz vienubrīd pa­zaudēja viens otru no skatiena ilgāk, nekā būtu vēlējušies.

Ap dienas vidu mežs viņiem likās jau daudz tīkamāka vieta. Lapu aizkars virs galvas atkal bija kļuvis plāns, un koki spožajā saulē mirgoja sarkani zeltainās krāsās. Iedami viņi redzēja apkārt daudz neiepazītu brīnumu. Rannohs sadūrās ar rudo vāveru ģimeni, kas vāca zīles ziemai. Aši skriedamas kokā, tās pikti iesvieda viņam pa galvu ar vairā­kām zīlēm. Bankfuts atklāja, cik daudz noslēpumu glabā meža grīda, un drīz vien iemanījās ar purnu veikli apsviest kritušus kokus un zarus, zem kuriem ieraudzīja daudz iz­biedētu vaboļu un kukaiņu, kas rosīgi veica rudens darbus un, gaismas iztraucēti, steidzās paslēpties dziļākās plaisās.

Viņi nonāca pie upītes, kas īdzīgi murdēja, lauzdamās cauri kokiem un cenzdamās pārvarēt kritušo lapu un dubļu sanestos nosprostojumus. Tur viņi pamanīja sermuli, kas, iebāzis duļķainajā ūdenī melno, spīdīgi gludo purnu, tiecās remdināt slāpes. Dzīvnieciņa mēle, kas izskatījās gandrīz tikpat gara kā purns, šaudījās turp un atpakaļ, lokot iesāļo ūdeni, un ūsas sausajā gaisā tīksmīgi raustījās. Kad sermulis viņus pretējā krastā pamanīja un atieza spoži baltos zobus un košsārtās smaganas, abus briedēnus sagrāba negantas bailes kaklā iespiedās kamols, vēders krampjaini savilkās, kājas sāka trīcēt, un viņi palika stāvam kā piesaluši pie zemes. Taču tā bija sermuļu mātīte, kam jārūpējas par ma­zuļiem, un divi itin prāvi briedēni viņai bija pārāk nopietni pretinieki, tāpēc viņa aši pazuda krūmos.

Kad pienāca pēcpusdiena, Rannohs un Bankfuts atkal sāka justies nelādzīgāk. Pēc upes ūdens dzeršanas Bankfutam sasāpējās vēders, turklāt abiem briedēniem bries­mīgi gribējās ēst. Viņi sadrūmuši soļoja cauri sudrabainai bērzu birzij, un Bankfuts piepeši izbijies apstājās.

-    Skaties! viņš teica, stingi raudzīdamies uz kādu apsū­nojušu celmu.

Rannohs palūkojās uz celmu, un ari viņam strauji sa­šļuka dūša. Viņš pazina nesen jau redzēto sarkani raibo mušmiri celma vidū. Pirms neilga laika viņi jau bija te gājuši garām.

-    Mēs ejam pa apli! iesaucās Rannohs.

Briedēni centās iet uz citu pusi, taču, kad mežs kļuva krēslains un starp koku stumbriem sāka biezēt tumsa, abu dūša bija pilnīgi sašļukusi papēžos. Bankfuts daudz runāja un centās jokot, jo no dabas viņš bija jautrs un labsirdīgs dzīvnieks, taču Rannohu nepavisam nevilināja izredzes pa­vadīt mežā vēl vienu nakti.

Rannohs veda Bankfutu cauri brikšņainam biezoknim, bet tad piepeši apstājās un tramīgi saslēja ausis.

-    K-k-kas noticis? Bankfuts jautāja.

-    Cst! Rannohs viņu apsauca. Skaties!

Abi brieži centās lūkoties cauri biezokņa aizsegam. Ne­tālu priekšā aiz lielas kalnu kļavas viņi redzēja skatu, ko mežā reti laimējas novērot. Apšu ģimene drosmīgi gata­vojās līst ārā no migas un doties vakara pastaigā. Pirmais alas caurumā parādījās āpšu tēvs. Izbāzis ārā lielo, meln­balto galvu, viņš piesardzīgi paošņāja gaisu. Tad skatam atklājās ari druknais ķermenis. Lēnā, šļūcošā gaitā apgājis apkārt kokam un nospriedis, ka tuvākajā apkārtnē bries­mas nedraud, viņš atgriezās pie alas un pasauca sievu. No alas izlīda jauka āpšumāte, un tai sekoja divi āpsēni, augumā ne lielāki par prāviem ežiem. Mazuļi ošņādami un sprauslādami tipināja gar koku, bet vecāki pēc brīža ap­stājās un sāka apspriesties. Šķita, ka viņi par kaut ko nevar vienoties.

-    K-k-kaut mēs mācētu viņu valodu! Bankfuts iečukstēja Rannoham ausī. Tad mēs varētu pajautāt viņiem, uz kuru pusi jāiet.