Ugunsnesējs

Taču Rannohs šobrīd par to nedomāja, tikai virzījās arvien tuvāk nostaigātu lapu takai, kas cauri kazeņu krūmam ievi­jās tieši mežā. Viņš bija aizmirsis mātes stingro aizliegumu un domāja tikai par to, kaut atrastu pūces ligzdu. Kad brie­dēna purns sasniedza meža ēnas, viņš apstājās vēlreiz. Rannoha kājas nevaldāmi drebēja. Sakopojis drosmi, jaunais briedēns ieslīdēja meža tumsā.

Šis bridis Rannoham palika atmiņā līdz mūža galam. Arī agrāk viņš bija iegājis mežā, taču vienmēr tikai kopā ar Brakenu. Tagad viņš bija pilnīgi viens un jutās tā, it kā grasītos pārkāpt slieksni uz pieaugušo pasauli. Gaiss visap­kārt piepeši kļuva smags, un milzu stumbri slējās kā vareni ragu žuburi. Briedēns ievilka nāsīs savādās trūdošo koku, lapu un miklās zemes smaržas, un viņam šķita, ka visas maņas kļūst daudzkārt asākas nekā agrāk. Viņš juta, ka zeme zem kājām ir mitra un gaiss visapkārt piesātināts un silts.

Rannohs soļoja ļoti lēni, instinktīvi nojauzdams, ka jā­turas uz takas, un lūkojās apkārt, līdz acis aprada ar izraibi­nāto pusgaismu. Viņš dzirdēja ap sevi jaunas, brīnumainas skaņas un izbijies sarāvās, kad no ligzdas gaisā pacēlās putns vai pa koka stumbru augšup strauji uzskrēja vāvere, kas iepriekš bija vērojusi viņu no zaru paslēptuves. Lapas uz meža grīdas šķita gandrīz kā dzīvas, un zeme čabēja un šalkoja no kukaiņu un citu dzīvu radību pārpilnības.

Un tad Rannohs sastinga, izdzirdēdams to pirmo reizi. Koku zaros augstu virs galvas atskanēja pūces dobji sērī­gais sauciens. Pārējie briedēni kļūtu zaļi aiz skaudības, Rannohs sajūsmināts nodomāja pie sevis un devās pa taku uz priekšu. Iedams viņš cītīgi lūkojās zemē, lai nepazau­dētu taku. Par laimi, pūces sauciens veda briedēnu īstajā virzienā.

Turpinot ceļu, krēsla sabiezēja arvien vairāk, jo meža aizkars kļuva biezāks un blīvāks un dziestošā saules gaisma vairs nespēja izlauzties cauri lapotņu mudžeklim, kas klāja koku zarus. Rannohs samirkšķināja acis, jauzdams milstošo tumsu, taču meklētāja gars viņā bija uzbangojis tik spēcīgi, ka viņš pat nepamanīja pārmaiņas zem kājām: apkaime mainījās, un taka pagriezās pa kreisi. Tagad Rannoha acis bija pievērstas tikai koku stumbriem un zariem virs galvas, jo viņu vilināja pūces spalgais sauciens, līksmi sveikdams vakara iestāšanos.

Pēkšņi Rannoha sirds strauji salēcās: virs galvas viņš bija saskatījis cerētos apveidus. Zara galā tupēja jauna dzelten­brūna pūce, klaigādama savā nodabā, kamēr lielās, dižciltī­gās acis sargāja slepeno mājokli. Hu-u-ū, hū-ū, kas tur ir? pūce iesaucās, jauzdama Rannoha tuvošanos. Taču pat tad, ja pūce prastu runāt Rannoha valodā, tā nebija noskaņota sarunai, jo jutās izsalkusi, tāpēc tikai savēcināja spārnus un atrāvās no zara. Nolaidusies lejup, tā pāršalca Rannoham tieši pār galvu un vēl trīs reizes aplidoja tam apkārt, iekams pazuda tālākajos kokos.

Ei, klausies! Rannohs sajūsmināts iesaucās, piešķieb­dams galvu un apsviezdamies apkārt. Nāc atpakaļ!

Taču pūce jau bija aizlidojusi. Rannohs paraustīja plecus. Kaut arī pārējie viņam diezin vai ticēs, tomēr viņš varēs tiem stāstīt, ka ir redzējis īstu, dzīvu pūci. Turklāt vēl meža vidū! Piepeši Rannohs apjauta, ka līdz Larna stundai vairs nevar būt tālu. Viņam jau sen vajadzēja būt mājās! Rannohs pagriezās, gribēdams doties atpakaļ, taču, paskatījies lejup, redzēja, ka taka ir pazudusi. No visām pusēm viņu apjoza koki augsti, tumši un bezgala līdzīgi cits citam.

Rannohu pārņēma vēlēšanās mesties skriešus, skriet tik ātri, cik vien kājas spēj nest, steigties atpakaļ pie Brakenas un sava bara. Viņš juta, ka dziļi iekšā briest mokošas bailes, un mazā astīte trīcēja, briedēnam satraukti lūkojoties ap­kārt.

Šo zaru es pazīstu, Rannohs skaļi teica un tūdaļ sarāvās, jo viņa vārdi atbalsojās koku stumbros. Viņš pa­skatījās apkārt un, pārliecinājis sevi, ka patiešām ir pazinis kādu koku, devās tieši pretējā virzienā.

Ejot uz priekšu, Rannoham šķita, ka koki kļūst arvien biezāki. Arvien biežāk viņu skrāpēja ērkšķi, un viņam ļoti gribējās mest mieru visiem pūliņiem. Tomēr viņš neatlai­dīgi gāja tālāk. Vienubrīd briedēns iznāca nelielā klajumā, virs kura biezais meža aizkars neslēpa debesis, un viņam vēl vairāk sašļuka dūša, redzot, ka zilais jums kļuvis violets un tajā cita pēc citas iemirdzas zvaigznes. Pēc tam Rannohs satrūkās un strauji metās uz priekšu, jo brūnganajā zemsedzē bija gandrīz uzkāpis zalkša gludi spīdīgajam augumam.