Ugunsnesējs

Arī Bankfuts bija iztrūcies, bet Rannoha acis kvēloja ne­gantā niknumā. Kad Bragls ieraudzīja briedēnu, kurš viņu nupat bija iesviedis ūdenī, viņš jutās reizē saniknots un pārsteigts. Rannohs bija gandrīz uz pusi mazāks par Braglu, ievērojami vājāks, un viņam nebija ragu. Bragls lēni brida pa ūdeni uz Rannoha pusi, cenzdamies izskatīties tik drau­dīgs, cik vien iespējams. Bet, kaut gan Rannoham ļoti nepa­tika cīnīties, viņš neatkāpās ne soli.

-     Kāds tu drosmīgs! Bragls uzsauca. Pielavīties no aizmugures, tas ir ko vērts! Nu, ja tev nepatīk, ka es apru­nājos ar šo resni, tad varbūt pats vēlēsies izpeldēties?

-    Nē, paldies! Rannohs salti atbildēja.

-    Tevi sauc Rannohs, vai ne?

-    Kāda tev daļa?

-    Nekāda. Bet tieši to es būtu gaidījis, ka selahs metīsies kopā ar tādu nīkuli kā Bankfuts.

-     Un es būtu gaidījis, ka tāds huligāns kā tu izvēlēsies uzbrukumam mazāku briedēnu! atcirta Rannohs, sanik­nots un dziļi aizskarts par apvainojošo vārdu. Par selahiem brieži mēdz saukt gan jaunos briedēnus, kuriem nav zināms tēvs, gan briežu govis, kuru draugs nav starp dzīvajiem. Kaut gan briežu buļļi un govis parasti dzīvo atsevišķi un briedēnu audzināšana ir vienīgi māšu ziņā, būt bez tēva briedēnam ir liela nelaime, un citi jaunie brieži Rannohu nereti par to ķircināja. Teins un Dadzis bija līdzīgā stāvokli, jo ari viņu tēvi bija tonakt gājuši bojā uz kalnu nogāzēm. Kaut gan Rannohs nezināja, kas noticis ar Brehinu, viņš skaudri izjuta tēva trūkumu.

-    Neraizējies! Bragls ņirdzīgi teica. Tagad, kad tu esi šeit, man Bankfutu aiztikt vairs nenāk ne prātā.

Rannohs norija kaklā sakāpušo kamolu. Bragls patiesi bija krietni lielāks par viņu. Bet piepeši Bragls apstājās. Pēc brīža viņš nosprauslojās un aizgriezās.

-     Ek, labāk ejam, Ragling! viņš teica. Laiks doties atpakaļ. Man visi šie selahi ir līdz kaklam. Lai paliek tepat un parunājas par savām mammītēm!

Rannohs paskatījās apkārt un atvieglots ieraudzīja, ka no aizmugures klāt pienākuši Teins un Dadzis. Droši vien nopietnā cīņā Bragls un Raglings būtu tikuši galā ar visiem četriem, tomēr papildspēki brašuļiem nebija pa prātam. Turklāt Bragls bija ne tikai slapjš un nosalis, bet turklāt sirds dziļumos gļēvulis.

-    Mēs vēl tiksimies! Bragls pa gabalu uzsauca. Par to vari būt drošs!

-    G-g-gļēvulis! Bankfuts izgrūda, bet abi vecākie brieži jau bija projām.

Kādu bridi četri jaunie briedēni stāvēja krastā, satriekti par notikušo. Beidzot Bankfuts pierikšoja pie Rannoha.

-    P-p-paldies tev, Rannoh! viņš teica.

-    Nav par ko, Rannohs pavēsi atbildēja. Bet tev neva­jadzētu vienam tā klejot apkārt. Ejam tālāk, jūs abi!

-     Rannoh, man šķiet, ka to nevajadzētu darīt, Teins, mazliet nokaunējies, teica. Vismaz šodien ne. Kļūst vēls, un tava māte būs dusmīga. Un manējā ari.

-Jā, Dadzis piebalsoja. Man arī vajadzētu iet atpakaļ.

-    Nu labi! Rannohs dusmīgi atmeta. Ja esat nobiju­šies, iešu viens pats!

Rannohs pagriezās un sāka rikšot uz meža pusi.

-    Es iešu t-t-tev līdzi, Rannoh! Bankfuts iesaucās.

-    Tu? Tev jāiet atpakaļ pie mammas pupa!

Skriedams prom, Rannohs izjuta nožēlu, ka tik skarbi

atraidījis Bankfutu, un līdznācējs viņam gluži labi būtu noderējis. Taču viņu bija pārņēmis sarūgtinājums par Teinu un Dadzi, un par kazeņu ogām, turklāt dedzināja kauns par Bragla apvainojumu. Rannohā mājoja piedzīvojumu alkas, taču Brakena bija allaž centusies apspiest šīs tieksmes.

"Vismaz tagad es varu papētīt pasauli," Rannohs nodo­māja pie sevis, un, kad viņš apstājās pie lielā ozola, noska­ņojums mazliet uzlabojās. Lielais, grubuļainais koks auga tieši tur, kur sākās meža galvenā mala, un tā stumbru un lielos zarus bagātīgi klāja sūna. Zari pletās kokam visap­kārt kā milzu vainags, pilns dzeltēt sākušām ozollapām ar to savdabīgajiem apveidiem. Rannohs paskatījās apkārt. Pļava viņam aiz muguras pamazām kļuva arvien tukšāka, jo brieži atgriezās pie bara, lai pirms Larna stundas ietu­rētu maltīti. Saules gaisma palēnām zaudēja spožumu, un Rannohs gaisā juta vakara vēsmu. Viņš atskatījās garām ozolam un dziļi ievilka elpu.

Ciktāl Rannohs spēja saredzēt, mežmala stiepās gan uz labo, gan uz kreiso pusi kā liela noslēpumu siena. Taču pašā priekšā koki šķita itin kā izkliedēti, un, tā kā tie galveno­kārt bija ozoli un gobas, tie auga atstatu cits no cita, tāpēc Rannohs varēja itin dziļi ieskatīties meža biezoknī. Cauri tumšajam koku un ērkšķaino krūmu aizkaram vietvietām mirgoja varenie stumbri, ko apspīdēja lapotnēm cauri izkļuvušie vakarsaules stari, un krāsainie laukumi uz meža grīdas darīja tumšās ēnas vēl noslēpumainākas.

Mežs ir vieta, par kuru sapņo visi jaunie brieži, it sevišķi tad, ja tie dzimuši un auguši nevis meža briežu barā, bet starp dzīvniekiem, kuri raduši ganīties klajumā. Rannohu tas neatvairāmi vilināja kā vieta, kur mājo burvība, bries­mas un brīnums. Mežs tiek uzlūkots par Hernes mājvietu. Tik jauniem briedēniem kā Rannohs mātes neļauj vieniem klīst pa mežu, jo zina, kādas briesmas draudētu mazajiem, ja tie apmaldītos viltīgajās koku ēnās.