Ugunsnesējs

-   Bet, mamm, citiem briedēniem ir atļauts skraidīt apkārt vieniem! Kāpēc man vienmēr jādzīvojas tikai tavā tuvumā? Tas nav taisnīgi! Turklāt es protu parūpēties par sevi labāk nekā daudzi citi!

-   Par to es nešaubos, Rannoh. Bet šodien ne. Dari, kā es saku, mans mazais, un, ja tu būsi paklausīgs bērns, es pati rit kopā ar tevi aiziešu līdz nogāztajam kokam. Un tagad nāc, pamielojies ar pienu!

-    Bet, mamm! Rannohs mēģināja iebilst.

Taču jaunais briedēns redzēja, ka mātes lēmums ir ne­grozāms. Viņš sapīcis notupās mātei pie sāniem, visu laiku domādams par to, kā Teins un Dadzis skraida savā vaļā pa pļavu.

Briedēni parasti pārstāj zīst māti četru līdz deviņu mē­nešu vecumā, un Rannohs joprojām pārtika no mātes piena. Tagad viņš paskatījās uz Brakenas sāniem un piepeši jutās izsalcis. Tomēr Rannohs bija aizvainots, tāpēc nemeklēja zīdekli, bet nolaida galvu uz zemes. Viņš izskatījās tik ne­laimīgs, ka Brakena pēc brīža nolaizīja viņam degunu.

-   Rannoh, viņa teica, tu taču zini: tas ir tikai tāpēc, ka es tevi mīlu.

-    Es zinu, mamm, Rannohs atbildēja, tomēr tas nav taisnīgi. Pārējie briedēni smejas par mani, tāpēc ka man jāpaliek mājās, kad viņi visi skrien spēlēties.

Brakena ar mīlestības pilnu skatienu ielūkojās Rannoha acīs, un viņas sirds atmaiga.

-      Ak viņi smejas par tevi? To nu gan mēs nevaram pieļaut! Labi, skrien, tikai esi atpakaļ pirms Larna stundas!

-       Ai, jā, jā! Paldies! Es apsolu, ka būšu atpakaļ laikā! Rannohs iesaucās un jau gribēja rikšot projām, bet tad māte apturēja viņu vēlreiz.

-    Kas ir, mamm?

-    Ļauj man paskatīties uz tevi, pirms aizskrien projām!

Rannohs zināja, ko tas nozīmē. Viņš paklausīgi pacēla

galvu.

-    Tā jau es domāju, Brakena teica. Panāc šurp!

-        Ai, mamm, vai tas patiešām vajadzīgs? Rannohs pukodamies devās mātei līdzi uz koku pusi.

Viņš piesardzīgi noskatījās, kā Brakena ar lūpām saplūc no krūma kazenes un samet tās uz zemē noklātu lapu kau­dzītes. Pēc tam viņa ar kājas nagu spaidīja tās, līdz ogas kopā ar mitrajām lapām ieguva rūsgani brūnu nokrāsu.

-       Nāc šurp, Rannoh! Brakena teica, paņemdama daļu maisījuma uz mēles.

-      Bet kāpēc tu vienmēr tā dari? Rannohs vaicāja, kamēr Brakena apzieda viņa pieri, līdz spalva atkal kļuva viscaur tumša.

-      Tas nāks tev par labu, mans mazais. Tu no tā kļūsi tikai skaistāks!

Rannohs noskurinājās.

-    Vienalga, man tas nepatīk!

-        Ar laiku dzīve tev iemācīs, mans mazais, Brakena teica, ka pieaugušie reizēm mēdz darīt to, kas tev varbūt nepatīk. Taču visbiežāk tas notiek tevis paša labā. Nu, tagad skrien! Un atceries, tev jābūt atpakaļ pirms Larna stun­das! viņa nosauca pakaļ Rannoham, kurš, galvu atmetis, jau traucās projām.

Rannohs jutās sajūsmināts, ka māte ļāvusi viņam doties pie pārējiem. Tomēr viņu ērcināja tas, ka tieši viņam vienī­gajam no visiem jaunajiem briedēniem jāsamierinās ar šo ogu maisīšanas rituālu un citām neērtībām, kad tik ļoti gribas skriet spēlēties. Taču Rannohs vēl nebija ticis līdz pļavas vidum, kad aizvainojums jau bija piemirsts un viņš jutās tik pacilāts, ka sirds krūtīs šķita plīstam. Pļavu apspī­dēja saule, un tālumā pie vecā, nogāztā koka skraidelēja Teins un Dadzis, pēc kārtas skriedami tam klāt un lēcienā mezdamies gaisā.

-    Skatieties! Rannohs iesaucās, pārlidodams pāri veca­jam stumbram un nolēkdams zemē tieši blakus abiem jau­najiem draugiem.

-     Rannoh! Teins iegavilējās. Mēs domājām, ka tu nenāksi šurp!

-     Tātad māte tevi tomēr atlaida, Dadzis diezgan ne­draudzīgi izmeta. Rannoha un Teina draudzība viņā modi­nāja greizsirdību. Tomēr drīz vien visi trīs priecīgi skraidīja un lēkāja pār nogāzto koku, rikšoja pa pļavu, ar prieku ļāva vējam glāstīt sev sejas un juta briestam spēku jaunajās kājās. Pagāja krietns laiks, līdz Rannoham šīs rotaļas sāka apnikt un viņš aizstaigāja projām no nogāztā stumbra mežmalas virzienā. Tur viņš palika stāvam, raudzīdamies tālumā, un drīz vien dziļi iegrima domās.

-     Rannoh! uzsauca Teins, kuram, viņaprāt, tikko bija izdevies ļoti krāšņs lēciens. Vai tu vairs negribi spēlēties? Kas tev notika?

-    Ē, liec viņu mierā! Viņš mūžīgi sapņo, atmeta Dadzis, vēlreiz slaidi pārlēkdams pāri stumbram. Tomēr Teins jau soļoja uz drauga pusi.

-    Man apnika šī spēle, Rannohs atbildēja, kad abi brie­dēni bija pienākuši viņam klāt. Es gribu darīt kaut ko citu.

-    Ko tad? jautāja Dadzis, bez īpašas vajadzības bikstī­dams ar purnu vaboli, ko bija ieraudzījis tupam zālē. Viņš apvēla to uz muguras un noskatījās, kā tā bezpalīdzīgi kulsta gaisā kājas.

-    Es īsti nezinu, Rannohs paraustīja plecus. Kaut ko aizraujošāku.

-    Mēs varētu aiziet līdz upei, Teins ierosināja.

-      Un pakaitināt zivis, Dadzis jau dzīvīgāk piebilda. Tagad viņš bija apvēlis vaboli atkal uz kājām.

-    Tas ir garlaicīgi, Rannohs novilka.

-    Es varētu sacerēt kādu stāstu, ierosināja Teins.

-    Nē, Rannohs sacīja. Es gribu darīt kaut ko patiešām aizraujošu, kaut ko tādu… tādu kā… Pieklusinājis balsi, viņš cieši ielūkojās draugiem acīs. Nu, teiksim, pastaigāt pa mežu!