Ugunsnesējs

-    Rannoh! Dadzis pārmetoši iesaucās, zaudējis interesi par vaboli, kas atvieglota steidzās parāpties zem tuvākā zara. Tu taču zini, ka mēs nedrīkstam vieni iet mežā! Mēs vēl esam pārāk jauni.

-     Es zinu, es zinu. Bet iedomājieties, kas tas būtu par piedzīvojumu!

Dadzis norūpējies paskatījās uz Teinu.

-     Ko tu par to saki, Tein? Rannohs jautāja, un viņa mirdzošajās acīs zibēja uguntiņas. Doma par mežu un visiem tā tumšajiem nostūriem lika Teinam nodrebēt.

-    Ai, es nu gan nezinu, Rannoh, viņš klusi sacīja. Mums patiešām to nevajadzētu darīt. Māte pieteica, lai es nekad…

-    Un manējā arī, pievienojās Dadzis.

-    Jā. Jā, protams. Bet mēs varētu ieiet tikai pašā meža malā. Aiziet līdz upei pie tā lielā ozola. Es nesen noklausījos dažus briežus runājam, ka viņi tur esot uzgājuši pūces ligzdu.

Teina acis iepletās pavisam platas.

-     Nu, kā tad būs? jautāja Rannohs, kurš jau bija izlē­mis. Vai jūs nākat man līdzi?

-    Bet mēs iekļūsim nepatikšanās, Dadzis pretojās.

Taču Rannohs jau skrēja prom, steigdamies augšup pa­kalnā. Teins un Dadzis pārmija šaubu pilnus skatienus.

-            Nu, skriesim ari! Teins izlēma. Bet tikai līdz mež­malai!

Visi trīs briedēni skrēja tik knaši, cik vien jaunās kājas spēja tos nest. Rannohs rikšoja pa priekšu, apmezdams līkumu ielejai un briežu pulkam, kas skrubināja zāli. Nonā­kuši līdz rietumu pakalna malai, viņi apstājās un paskatījās lejup. Lejā tecēja upe, un aiz tās slējās lielais ozols, kas iezīmēja meža malu. Mirkli pastāvējuši, briedēni metās turp. Taču viņi vēl nebija tikuši līdz upei, kad Rannohs piepeši sarāvās un izbiedēts paskatījās apkārt. Viņa ausis saslējās un astīte nemierīgi šūpojās.

-    Kas tev notika? Teins jautāja, pieskrējis viņam blakus.

-            Es nezinu, Rannohs atbildēja. Man kļuva pavisam savādi.

-           Tu gribi teikt, Dadzis sacīja, ka vienkārši esi pārdo­mājis.

-            Nē. Es tikai… Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Nekad agrāk neesmu tik savādi juties.

. Kā tas ir, savādi? ērcīgi noprasīja Dadzis.

-            Kaut kādas dīvainas tirpas. Neprotu aprakstīt. It kā šī sajūta būtu kaut kur iekšā, manī pašā, un tomēr ārpus manis. Bet es jūtu, es jūtu…

-    Ko tad? Teins jau laipnāk apjautājās.

-    Es jūtu, ka notiek kaut kas slikts. Kaut kas ļauns.

-            Tu vienkārši esi nobijies! Dadža šaurā seja izskatījās diezgan nedraudzīga.

Tajā pašā brīdī viņi izdzirdēja labajā pusē aiz kokiem troksni. Tai vietā upe meta līkumu un pazuda skatienam. Visi trīs briedēni lēni devās uz priekšu, līdz upmalā ierau­dzīja trīs citus briežus. Viens no tiem stāvēja ar muguru pret upi. Tas bija jauns, tukls briedēns, vārdā Bankfuts, par kuru pārējie nereti smējās, jo viņš bija gauss un runādams stostījās. Abi pārējie bija divus gadus veci brieži, kuriem nesen izauguši pirmie ragi un virs galvas slējās nelielas smailes.

-     A, tas ir tikai Bankfuts! sacīja Dadzis. Tie abi viņu ķircina.

-    Cst! Rannohs čukstus uzsauca. Paklausieties!

Abi jaunie brieži, kas stāvēja Bankfutam pretī, bija gadu vecāki un krietni lielāki. Viņi virzījās uz priekšu, stumdami ar purniem Bankfutu uz upes pusi.

-       L-l-lieciet mani m-m-mierā! izbiedētais briedēns stostījās, cenzdamies ieurbties ar kājām zemē un neļaut iegrūst sevi ūdenī.

-     Vai tad tu negribi izpeldēties? izsmējīgi iezviedzās vecākais briedis. Viņa vārds bija Bragls, un viņš bija pazīs­tams ar to, ka allaž centās apcelt jaunākos un vājākos. Viņa draugs Raglings vēroja notiekošo un muļķīgi smīnēja.

-    N-n-nē, Bankfuts atbildēja, negribu. Ejiet prom!

-     N-n-nē? Bragls izsmējīgi atdarināja briedēna stostī­šanos. Bet mums gribas redzēt, kā tu peldi!

Bragls vēlreiz pagrūda Bankfutu uz upes pusi.

-    Ai! Izb-b-beidz, huligān!

-    Ak huligān, ko?

Bragls atkal pagrūda Bankfutu. Tagad jaunā briedēna pakaļkājas jau gandrīz bija ūdenī.

-      Es tevi mācīšu, kā klejot projām no mātes! Bragls turpināja. Tev palaimējās, ka neieskrēji nagos kādam no dreiliešiem. Bet tagad es gribu redzēt, kā šis spalvu kamols peldēs prom pa straumi!

Bragls nupat dzīrās atkal pagrūst Bankfutu, bet nāka­majā brīdī piedzīvoja lielāko pārsteigumu savā līdzšinējā mūžā. Spēcīgs trieciens aizsita viņam elpu, un viņš juta, ka lido pa gaisu. Ar varenu šļakstu viņš iekrita pašā upes vidū, un ūdens šalts saskrēja viņam tieši nāsīs. Upe nebija dziļa, tāpēc nostāties uz kājām briedim nebija grūti, bet, kad Bragls klepodams un sprauslādams uzslējās stāvus, viņš bija viscaur izmircis un ārkārtīgi pārbijies. Raglings sa­traukts vēroja notiekošo no upes krasta. Ja blakām nebija visvarenā drauga, viņš nepavisam nejutās drošs.

-     Izvēlies sev augumā līdzīgu pretinieku! Rannohs saniknots uzkliedza.