Ugunsnesējs

-             Redzi nu, Eloina, Sgorrs salti teica, izvēle ir tavā ziņā!

-            Neklausies, Eloina! Brēka iesaucās, sirdīgi iesperdama vienam no uzbrucējiem. Es esmu veca! Man viņi neko vairs nevar kaitēt!

Eloina joprojām vilcinājās, un Sgorrs ierunājās atkal:

-              Cik aizkustinoši! Bet vēl ir daudz citu, kam varbūt nāksies ciest, ja tu atteiksies paklausīt. Ei, jūs! Sgorrs uzsauca dreiliešiem. Vediet šurp tur to briedeni un viņas mazuli!

Sgorrs bija pamanījis briežumāti Brakenu un jaundzi­mušo briedēnu ar sniegbalto muguru, kuri klusi stāvēja biezokņa malā.

-       Labi, Sgorr! Eloina teica. Es iešu jums līdzi. Liec viņus mierā! Viņi tev neko ļaunu nav nodarījuši.

Sgorrs cieši palūkojās uz skaisto briežumāti.

-    Un tu nemeklēsi indīgus augus?

-    Es nemeklēšu indīgus augus.

-    Nu, tad viss kārtībā.

-      Bet tev jāapsola, Sgorr, Eloina sacīja, ka tu nedarīsi pāri Brēkai vai Blaindvīdam. Viņi ir veci. Viņi tev nevar kaitēt.

Sgorrs ieskatījās Eloinas lielajās, lepnajās acīs. Viņu atkal pārņēma svešādais, savādais mulsums.

-      Kāds maigums! viņš teica. Varbūt kādu dienu ari es varu cerēt saņemt no tā kaut mazu drusciņu?

Eloinas acis iezibējās.

-    Varbūt, viņa rūgti atbildēja.

-      Nu, tad viss kārtībā! Laidiet tos abus vaļā! Mums laiks doties uz Mājvietas ozolu.

Pēc šiem vārdiem dreilieši aplenca Eloinu no visām pusēm un, Sgorram soļojot blakus, devās projām. Eloina jutās tā, it kā nežēlīgs spēks rautu viņas sirdi ārā no krūtīm. Gandrīz neizturami bija atstāt mazo Rannohu citas briežumātes ziņā. Bet tad viņa iedomājās Brehinu un viņu atkal pāršalca sāpīgu atmiņu vilnis.

-        Zvēru pie Hernes un pie senās Dzīvesziņas, viņa čukstus izgrūda caur zobiem, ka nekad vairs nelaidīšu pasaulē nevienu citu briedēnu!

Šķērsojot ieleju, pulciņš pagāja garām Bandaha nedzīva­jam augumam, kas joprojām gulēja turpat uz asiņainās zemes. Bandaham, kas bija parūpējies, lai viņiem pietiktu l.ūka aizvest Rannohu pie Brakenas. Lai pietiktu laika īsumā paskaidrot notiekošo. Lai Blaindvīdam pietiktu laika atvilkt lirakenas nedzīvo briedēnu pie Eloinas.

-     Paldies! Eloina nočukstēja.

Pļavā palika stāvam divi sastinguši, veci brieži un jaundzimis briedēns, kas spiedās pie sāna apmulsušai briežumātei. Brakena skumji pašūpoja galvu, lūkodamās, kā Eloinu aizved projām. Viņa pavisam nesen bija iepazinusi skaud­rās zaudējuma sāpes, kādas briežumātei jāizjūt bērna dēļ. Brakena palūkojās lejup uz savu nedzīvo briedēnu un ātri novērsa skatienu.

-     Es neko nesaprotu, viņa klusi izdvesa, bet tajā pašā brīdī sajuta sev pie vēdera spiežamies spēkpilnu, jaunu dzīvību, un, kaut gan Brakena zināja, ka šis briedēns, kas meklē pienu, nav viņas pašas bērns, viņā ar visaptverošu vilni uzbangoja spēcīgās mātes jūtas.

-     Eloinai viss būs labi, Brakena, Brēka čukstus sacīja.

Tad viņa pagriezās pret Blaindvīdu.

-     Ejam, vecais nejēga! Brēka teica. Mums jāved Bra­kena un Rannohs projām no šejienes. Blaindvīd! Ei, Blaind­vīd!

Taču Blaindvīds neklausījās.

Viņš lūkojās uz Brakenu un mazo briedēnu, kura piere bija notriepta ar dubļu kārtu.

-     Ko? Ko tu tur runā? jautāja Brēka.

-     Samainīta bērna likteņstāsts, nomurmināja Blaindvīds. Tāds ir Pravietojums. Pravietojums.

3 Mežmala

To prātā paturiet, bet ne uz mēles.

Viljams Šekspīrs. "Hamlets"

Pienāca rudens. Bites bija piepildījušas kāres ar saldu medu, un nobriedušie āboli izsvīda sulas lāses, kas sūcās pa kātiņiem lejup; gardo mīkstumu izvagoja tārpi, darī­dami augļus apaļākus un iekrāsodami dzeltenīgu to mizu. Puķes kaisīja ziedlapas, un tās krita lejā uz vēja appūstās zemes, vēdīdamas salkanu smaržu un skumīgi čokuroda­mās, līdz ikviens Leru cilts pārstāvis, kurš kaut ko saprata no gadalaiku maiņām, juta gaisā brīdinošas vēsmas.

Ielejas pļavā blakus nogāzei pa zāli skraidīja divi briedēni, varbūt mēnešus četrus veci. Baltie plankumi abiem jau bija nozuduši, un spalva vairs neizskatījās pūkaina. Abi rikšoja, līksmā pacilātībā atmetuši galvas, sajūsmināti par to, ka tiem atļauts tik tālu atkāpties no māmuļu sāniem. Bet, kad tie aizskrēja līdz ielejas galam, tos pasauca trešais briedēns. Arī tam jau bija pazuduši sniegotie muguras laukumiņi.

-    Hei! Pagaidiet mani! viņš iesaucās un jau gribēja mesties tiem pakaļ, bet tad pieaugusi balss pasauca viņu atpakaļ.

-   Rannoh! Rannoh! Kurp tu skriesi? briežumāte bargi noprasīja. H bija Brakena.

Briedēns nokāra ausis un palika stāvam. Tad viņš skumīgi pagriezās un lēni aizsoļoja atpakaļ pie mātes, kas netālu starp papardēm skrubināja zāli.

-   Teins un Dadzis aizskrēja pie nogāztā koka, mamm, Rannohs teica, sparīgi vēcinādams asti, un es gribu viņiem parādīt…

Briedēns gaidās izslēja galvu.

-   Šodien ne, Rannoh, Brakena noteica. Viņa satraukta palūkojās sev apkārt.

-   Ceļš līdz nogāztajam kokam ir pārāk tāls tavām maza­jām kājām, un vakars vairs nav tālu. Tu taču zini: man nepatīk, ka tu klīsti apkārt viens pats.