Ugunsnesējs

Bandahs skrēja, cik jaudas, vējš svelpa viņam gar ausīm, un niknums vairoja spēku. Viņš bija jauns un ātrs, un kādu laiku viņam izdevās noturēt dreiliešus pienācīgā attālumā. Tomēr beidzot mokošie dienas pārdzīvojumi un nesenā cīņa kalna nogāzē darīja savu. Bandaha skrējiens kļuva lēnāks, un attālums starp viņu un dreiliešiem samazinājās. Un tad tie viņu panāca. Bandahs spēra ar kāju atpakaļ, taču tā ieķērās kāda uzbrucēja ragā, un viņš paklupa. Piecelties Bandaham vairs nebija lemts.

Sgorrs kopā ar dreiliešiem devās tālāk pāri upei. Viņš gāja lēni, jo vēlējās pilnībā izbaudīt savu triumfa brīdi. Kad viņi bija nonākuši ielejas tālākajā galā, Sgorrs ieraudzīja Eloinu, kurai blakus stāvēja vecais stāstnieks, nejēga Blaindvīds, un vēl kāda veca briežu govs, kuru viņš nepazina. Eloinas auguma apveidi tūdaļ pateica Sgorram, ka radības ir jau notikušas.

-i Eloina, viņš saldā balsī teica, piesteidzies briežumātei, es ceru, ka tu esi vesela un jūties labi!

-    Netuvojies šai vietai ar savu nekrietno, melīgo valodu, Sgorr! Eloina izgrūda un nosprauslādamās atkāpās tālāk.

-    Diezin vai tādas manieres piedien kapteiņa draudzenei, mana mīļā!

-    Tu dārgi samaksāsi par to, ko esi izdarījis, Sgorr!

-      Ko tad es esmu izdarījis? Ak, jā, saprotu. Tu esi uz­turējusi sakarus ar nodevējiem un spiegiem. Tātad tu visu zini?

-     Es zinu, ka tu esi saindējis baru ar ļaunumu. Es zinu, ka tu esi nogalinājis Brehinu un pārējos. Es zinu, ka tu esi nodevis senču Dzīvesziņu.

-      Žēl gan! Es biju cerējis, ka pats varēšu pavēstīt tev visus jaunumus.

-Ja man būtu kaut viens rags, Sgorr, es to tūdaļ iedurtu tajā duļķu plankumā, ko tu sauc par savu aci, Sgorr!

-Jā. Gluži saprotams, ka tu esi satraukta, Sgorrs mīlīgi teica. Varbūt tev derētu pievērst domas kaut kam jaukā­kam. Redzi, man ir tev patīkams pārsteigums. Dreils vēlas tevi redzēt.

-     Dreils! Eloina iesprauslojās. Es drīzāk mirtu nekā stātos blakām tam atbaidošajam kraķim!

Sgorrs jutās ļoti iepriecināts, jo savā greizajā prātā bija uzskatījis par neiespējamu, ka Eloina varētu atraidīt Baru Valdnieka labvēlību.

-    Nebēdā, varbūt tas būs tikai neilgu laiku, viņš teica.

-    Ir vēl citi, kas vēlētos būt tavi sargi un aizstāvji, un es esmu jauns!

Eloina raudzījās Sgorrā neticīgām, plati ieplestām acīm.

-     Tu, Sgorr? viņa iesaucās. Tu? Tūkstoškārt labāk es izvēlētos Dreilu nekā tevi! Tev vajadzēs pameklēt citu drau­dzeni, kas būs ar mieru laizīt tavu vienīgo aci un ausis!

Apvainojums bija trāpījis mērķī, un Sgorrs sarāvās.

-      Lai tā būtu, Eloina! Tu piederēsi Dreilam. Bet tagad, viņš turpināja, pieklusinādams balsi, tagad tu varbūt iepazīstināsi mani ar savu jaundzimušo telēnu. Ja viņš kaut cik līdzinās mātei, tad noteikti ir izcili drosmīgs!

Brēka izbiedēta paskatījās uz Blaindvīdu.

-     Kam tev vajadzīgs telēns, Sgorr? Eloina jautāja. Visi trīs brieži centās saspiesties ciešāk kopā, lai aizstātos priekšā jaundzimušajam mazulim.

-      Vai tad briedis nevar just dabisku, nevainīgu interesi par jaunu dzīvību?

-    Es nešaubos, ka arī Dreils jūt interesi par Brehina dēlu.

-     Ahā, tātad dēls, Eloina! Tas ir lieliski. Tomēr tu maldies, mana mīļā! Dreilam nav pilnīgi nekādas intereses par Bre­hina dēlu. Un tagad pakāpies malā!

Sgorrs atieza zobus, un viņa pavadoņi piesoļoja tuvāk.

-      Labi, Sgorr, Eloina salti teica, es tevi iepazīstināšu ar Brehina dēlu. Te viņš ir!

Eloina pakāpās sānis, un Sgorrs paspēra vairākus soļus uz priekšu. Un tad viņu pārņēma rūgta vilšanās.

-      Beigts! Sgorrs ar riebumu izdvesa. Zālē pie Eloinas kājām gulēja nedzīvs, nekustīgs briedēns. Cik bezgala žēl! Tomēr tas nedrīkst sabojāt Dreila uzvaras prieku. Viņš tevi gaida!

-    Es tev jau sacīju, Sgorr, Eloina caur zobiem izgrūda,

-    ka drīzāk miršu, nekā palikšu kopā ar Dreilu!

-             Nāc nu, nāc! Nav nekādas vajadzības pēc scēnām un histērijām. Dreiliešu godasardze pavadīs tevi līdz pat Māj­vietas ozolam.

Sgorrs pameta skatienu uz dreiliešu pusi, un tie tūdaļ pievirzījās tuvāk.

Pēkšņi starp viņiem strauji nostājās Brēka.

-             Neuzdrīkstieties pacelt ragus pret viņu! vecā briežu govs uzsauca. Un ko jums vispār no viņas vajag? Tagad taču nav riesta laiks.

-             Barā daudzkas ir mainījies, Sgorrs smīnēdams teica. Bet mēs nepavisam negrasāmies darit viņai pāri. Nu, ejam?

-            Neparko! Eloina iesaucās. Un, ja tu atsakies cīnīties ar mani, Sgorr, tad atceries, ka mežā ir daudz indīgu augu! Bet, pirms es miršu, Sgorr, es pateikšu Dreilam, ka nāvi esmu izvēlējusies tevis dēļ. Ka tu gribēji mani sev un tāpēc es vairs nespēju dzīvot.

Sgorrs brīdi vilcinājās. Tad viņa mute savilkās cietsirdīgā smaidā.

-            Nu labi, Eloina! Iespējams, ka tevi mēs nevarēsim pie­spiest. Bet varbūt ir citi, kuru liktenis tev nav vienaldzīgs?

-            Ko jūs darāt? Atkāpieties, mežoņi! iesaucās Brēka, jo divi dreilieši sāka durstīt veco briežu govi ar ragiem.

Blaindvīds mēģināja steigties tai palīgā, taču divi citi dreilieši metās viņam pretī un atstūma atpakaļ.