Ugunsnesējs

Salena augums sāka drudžaini raustīties. Kājas nodrebēja, un ar smagu nopūtu viņš atlaida galvu uz meža grīdas. Iele­jas galā dreilieši beidzot bija tikuši galā ar govīm, un satrauktās mātes atkal pamazām sāka plūkt zāli. Bet tad piepeši govis un telēni visi kā viens saspringa un ieklausī­damies saslēja ausis. No kalna nogāzes atskanēja vēl viens sāpju kliedziens pēdējais šajā briesmīgajā dienā. Tas bija Bandahs, kas izkliedza izmisumu par zaudēto draugu Salenu.

-              Liecies nu mierā ar saviem blēņu stāstiem, Blaind­vīd! nošņācās Brēka, stāvēdama pie pīlādžkoka. Vai tu neredzi, ka biedē Eloinu?

Eloinas mazais briedēns atkal bija sācis zīst.

-    Tie nebūt nav tikai blēņu stāsti, Blaindvīds atrūca.

-            Muļķības! Turklāt šobrīd mums jādomā par daudz sva­rīgākām lietām nekā zīme uz briedēna pieres.

Eloina, kas visu laiku bija iegrimusi dziļās domās, pie­peši saslēja ausis.

-              Ko tu ar to gribi sacīt, Brēka? viņa jautāja. Kas noticis?

Brēka klusēja. Viņa nervozi paskatījās uz Blaindvīdu.

-            Kas noticis, Brēka? Eloina jautāja vēlreiz un mēģināja uzslieties kājās.

-             Saproti, mīļā, Blaindvīds sacīja, barā notika cīniņi. Dreiliešiem ir kaut kas nelāgs aiz ādas.

-             Un Brehins? Eloina iesaucās. Tagad viņa bija piecē­lusies kājās un kārpīja zemi, kamēr Rannohs centās piekļūt viņai pie pavēderes.

-             Es nezinu. Pēdējoreiz es viņu redzēju, kad viņš devās uz pulcēšanās vietu.

-             Tātad tas nebija tikai mans sapnis? Tie kliedzieni no kalna nogāzēm?

-            Nē, tas nebija sapnis, Blaindvīds atbildēja. Dreilieši uzbruka Izlūkotājiem.

Rannohs šķita sajūtam mātes izbailes, jo centās pie­spiesties viņai cieši klāt un satraukts lūkojās uz abiem vecajiem briežiem.

-            Man jāatrod Brehins, Eloina teica, izmisusi lūkodamās apkārt. Netālu viņa redzēja Brakenu gurdi skrubinām zāli, un pie kājām tai nekustīgi gulēja jaundzimušais nedzīvais briedēns.

-   Nē, mīļā, tu labāk paliec tepat pie sava mazuļa! sacīja Brēka. Blaindvīds stāsta, ka bars viscaur mudžot no drei­liešiem. Blaindvīd! Ko tu tagad tur dari, vecais nejēga?

Stāstnieks bija aizsoļojis līdz upītei un ar purnu badīja krastmalas zāli, itin kā cenzdamies saost kādu smaku.

-    Tagad nav laika grauzt zāli, Blaindvīd! Brēka pikti uzsauca. Vai esi zaudējis saprašanu?

Blaindvīds pacēla galvu, un vecā brieža purns bija vis­caur notriepts ar dubļainām krasta smiltīm. Viņš pagriezās un devās atpakaļ pie abām govīm.

-    Beidz muļķoties, Blaindvīd! Brēka teica.

-    Klusē, vecen! Blaindvīds negaidot atcirta. Eloina, es esmu vecs, man ir savas dīvainības, un barā notiek daudzkas savāds. Varas un valdīšanas viltības man nav saprotamas. Bet vienu es zinu: šī zīme uz tava briedēna pieres var nest viņam nelaimi. Vai tu man uzticēsies, Eloina?

Eloina nesaprata, taču, ieskatījusies vecā stāstnieka no­pietnajās acīs, aptvēra, ka runa ir par kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Viņa pamāja ar galvu.

-     Nāc šurp, Rannoh! Blaindvīds teica un piebikstīja briedēnam ar purnu. Rannohs satrūcies apsviedās apkārt. Vecais briedis nolaida galvu lejup un ar vienu ašu kustību pārlaida purnu mazā briedēna pierei. Slapjā smilts notriepa spalvas uz Rannoha galvas, gandrīz pilnīgi nosedzot balto ozollapas zīmi.

-    Tā ir labāk, Blaindvīds noteica. Mēs taču nevaram ļaut tev skraidīt apkārt ar tādu zīmi pierē un sacelt skau­dību citos jaunajos briežos, vai ne?

Rannohs satrūcies paskatījās augšup uz Blaindvīdu un tad, ieraudzījis lielo muti un mēli, pēkšņi sabijās un steidzās atpakaļ pie mātes. Eloina ļāva pienākt tam klāt un nenovērsdamās lūkojās ielejas tālumā. Pati nezinādama, kāpēc, viņa pēc Blaindvīda savādās rīcības jutās drusku labāk.

Ai, Brehin! viņa nočukstēja. Kaut tu drīzāk nāktu šurp!

Rikšodams pa priekšu saviem dreiliešiem, Sgorrs ar pa­tiku ļāva vējam sisties sejā, un viņa sāni elpojot tīksmi cilājās. Šīvakara panākumi bija pārspējuši viņa pārgalvī­gākās cerības. Izlūkotāji, kurus viņš tik ilgi bija centies pieveikt, beidzot ir satriekti un iznīcināti. Brehins ir paga­lam, un tagad Zemajās Zemēs sāksies jauna dzīve. Dreilam neviens nevarēs mest izaicinājumu vismaz trīs vasaras, un tikmēr būs nodrošināts arī paša Sgorra stāvoklis.

Dreils. Vecs muļķis, Sgorrs sevī nodomāja. Bet ilgi viņš vairs nevilks. Viņš ir klibs un noguris. Bet man jānogaida īstais brīdis. Tad viņi redzēs! Lai tikai uzdrošinās runāt, kad par Baru Valdnieku kļūs bezragu briedis!

Sgorram kaklā sakāpa rūgts kamols. Viņš atcerējās neiz­turamā pazemojuma dienas, kad tikko bija zaudējis ragus. Atcerējās izsmieklu, ar kādu pret viņu bija izturējušies brieži, kuriem bija daudz mazāk prāta nekā viņam. Tas notika vēl pirms tam, kad viņš tika padzīts no bara un bija spiests klejot pa mežiem viens pats. Tomēr tas bija liktenis, kas ļāva viņam nejauši sastapt šo brailaku baru. Ja nebūtu bijis lētticīgā, klibā Dreila, kur gan viņš, Sgorrs, atrastos šobrīd?