Ugunsnesējs

-          Nu labi, Sgorrs smaidīdams noteica, ja es savai mīļākajai briežumātei esmu vajadzīgs, tad man jāiet pie viņas.

Sgorrs sastapa Eloinu vienu stāvam līdzās kokiem. Šira un Kanispa bija pagājušas gabaliņu tālāk un kaut ko bubi­nāja savā starpā. Ieraudzījušas pienākam Sgorru, tās uzlū­koja viņu ar baiļpilnu skatienu. Sgorriešu sargi, kas stāvēja viņai apkārt, izskatījās tādi kā vainīgi un centās izskatīties tik modri, cik vien iespējams.

-         Nu, mīļā? Sgorrs dzēlīgi vaicāja. Man atnesa ziņu, ka es esot tev vajadzīgs.

Vecā briežumāte viņam uzsmaidīja.

-    Sgorr, viņa klusi sacīja, es ļoti priecājos, ka tu atnāci.

Sgorrs piesardzīgi paskatījās uz viņu.

-          Man pēdējā laikā ir tik nemierīgi ap sirdi, Eloina turpināja, un es tevi gandrīz vairs neredzu.

-         Man likās, ka tu neciet manu klātbūtni, Sgorrs vēsi atbildēja.

Eloina nodūra acis.

-    Es zinu. Es zinu, viņa teica. Tā bija. Agrāk. Bet…

-Bet?

-    Es jūtos tik vientuļa, Sgorr!

Sgorra acīs pazibēja aizdomu dzirksts, tomēr krūtīs viņam kaut kas spēji sažņaudzās. Viņš nekad nebija dzir­dējis Eloinu tik maigi runājam, un tad sirds viņā cīnījās ar citiem instinktiem.

-    Nu, nu, runā vien tālāk! viņš teica.

-     Varbūt es esmu kļūdījusies, Eloina čukstus sacīja. Varbūt neesmu pratusi tevi novērtēt. Tagad es redzu, cik daudz tu esi darījis Herlu labā. Un redzu, kā viņi tevi apbrīno.

Sgorrs nemierīgi sakustējās. Eloinas vārdi bija savādi un nepierasti, tomēr tajos skanēja tik daudz tāda, pēc kā viņš bija ļoti ilgojies, ka sirdī iedūrās negaidīta smeldze.

-    Man jārunā ar tevi, Sgorr, Eloina turpināja, jārunā tā, kā mēs nekad vēl neesam runājuši. Varbūt pēc tam es sapratīšu. Pēdējā laika esmu domājusi, ka varbūt tava ciet­sirdība… tavas dusmas… varbūt tas bijis manis dēļ. Tāpēc, ka es nepratu tevi mīlēt.

Sgorra acīs pirmoreiz pavīdēja skumjas.

-    Jā, viņš teica, varbūt esmu bijis nejauks. Varbūt…

-    Tev noteikti ir bijis ļoti grūti, Eloina sacīja, jo tev ir milzīga atbildība par Herlām. Pat valdniekam vajadzīgi draugi.

-    Reizēm es tiešām jūtos vientuļš, Sgorrs klusi teica.

-     Es tev tik daudzko gribētu pasacīt, Sgorr, Eloina nočukstēja, cik kaislīgi vien spēdama.

-    Runā, mana mīļā, runā tālāk!

-    Nē, Sgorr, es to nevaru. Nevaru, kamēr ap mums ir visi šie sgorrieši. Aizsūti viņus projām, kaut vai uz īsu brīdi! Tad mēs varēsim parunāties.

Sgorrs brīdi vilcinājās, tomēr senās alkas jau bija nomākušas dabas dotās aizdomas. Spēji apsviedies apkārt, viņš uzrunāja sgorriešus.

-     Ei, jūs! viņš iesaucās. Pazūdiet no šejienes! Visi! Tiksimies, kad pienāks rīts.

Pārsteigtie sgorrieši nodomāja, ka valdnieks ir dusmīgs uz viņiem, un bez iebildumiem darīja tā, kā viņš pavēlēja.

-     Kanispa, mīļā! Eloina uzsauca, kad sgorrieši bija aizgājuši. Šira! Es gribu parunāt ar Sgorru. Vai jūs ari nebūtu ar mieru paieties drusku tālāk?

Eloinas acis bija cieši pievērstas abām briežumātēm, un šai skatienā jautās apņēmība un skaidrība. Draudzenes labi saprata, ko Eloina no viņām gaida.

-    Nu tā, Eloina, Sgorrs klusi teica, kad arī abas briežu­mātes bija attālinājušās, beidzot mēs esam vieni!

-Jā-

-    Ko tu man gribēji teikt? Sgorrs maigi nočukstēja.

-    Tikai vienu! Eloina spēji iesaucās. Es tevi ienīstu, Sgorr, un vienmēr tevi nīdīšu!

Sgorrs pārsteigts paskatījās uz viņu.

-      Vai tu patiešām savā iedomībā noticēji, Eloina iekaisa, ka es varētu kaut ko just pret tevi? Pret tevi, kurš nogalināja Brehinu un iznīcināja visu, kas man jebkad bijis dārgs!

-    Bet kāpēc tad tu…

-    Tāpēc, lai tu paliktu viens. Šira un Kanispa ir jau aizbē­gušas, un viņām tūlīt piebiedrošos es un kļūšu brīva uz visiem laikiem!

Sgorrs stāvēja kā sastindzis un noskatījās, kā Eloina ienirst tumsā. Viņš bija pārlieku apstulbis, lai kaut ko darītu.

-    Bet ir kāds cits, kurš vēlas ar tevi runāt, Eloina vēl iesaucās un tad metās rikšos, lai panāktu draudzenes.

Sgorrs joprojām nekustējās. Viņš jutās kā apdullis. Un tad viņš izdzirdēja, ka aiz muguras nokrakst zars. Apsvie­dies apkārt, Sgorrs ieraudzīja no meža iznākam briedi. Ap­kārt joprojām bija tumšs, tomēr palēnām svīda ausma,

strāvodama cauri neparasti siltajam gaisam. Plati iepletis acis, Sgorrs raudzījās uz spēcīgajiem ragiem un balto zīmi brieža pieres vidū.

Tomēr Sgorrs neko nedarīja.

-    Tā, viņš klusi teica, tātad tu beidzot esi atnācis?

-Jā, Sgorr, Rannohs atbildēja. Esmu atnācis.

Sgorrs pamāja ar galvu. Viņš saspringti domāja, taču

saprata, ka sgorriešu prombūtnē ir pilnīgi nevarīgs un viegli uzveicams.

-    Un tu esi šeit ieradies, lai mani nogalinātu?

-        Tas esi tu, Sgorr, kas sūta slepenus nogalinātājus, Rannohs salti atbildēja.

-        Saprotu, Sgorrs novilka. Man vajadzēja viņu labāk apmācīt. Tātad tu joprojām esi dzīvs, Rannoh? Mjā, tev ir teicamas izdzīvošanas spējas, neko sacīt! Nu tad klausies, ko es tev teikšu. Es priecājos, ka mēs beidzot esam sastapu­šies!

-    Tu priecājies? Rannohs pārjautāja.