Ugunsnesējs

-     Izlūkotāji? Viņi neko nevar panākt! Līdz rītam tavi draugi būs iznīcināti. Pašlaik viņi ir iesprostoti ielejas galā.

Ja tu nogalināsi mani, viņi tik un tā tiks iznīcināti, un kā tad tu būsi kalpojis savam dievam? Tu esi zaudējis, Rannoh, zaudējis!

-    Vēl ne, Rannohs teica, un tieši to es tev atnācu pateikt. Biju domājis, ka varbūt varēsim sākt miera sarunas, bet tagad redzu, ka tas nav iespējams. Labi, Sgorr, tad zini: rit es būšu tur un man līdzās stāvēs Herne!

Sgorrs paskatījās uz briedi, kas lepni un izaicinoši stāvēja viņam pretī, un pēkšņi izjuta pret to dīvainu apbrīnu.

-    Nu tad ej un piepildi savu Pravietojumu! viņš klusi teica. Ari tu pats nezini, kādas tam būs beigas. Vai atceries, kas tur sacīts, Rannoh? Ja tā ir patiesība, tad tev jākļūst par upuri. Ja tu rīt dosies turp, tu mirsi, Rannoh!

Rannohs cieši lūkojās bezragu briedī un iekšēji nodre­bēja, taču nosprauslojas un aizgriezās. Tagad visapkārt jau bālēja rīta gaisma.

-    Iegaumē, viņš čukstēja, rit mēs atkal tiksimies! Tādēļ skaties pēc manis un bīsties no manis, Sgorr!

To teicis, Rannohs pazuda mežā.

Sgorrs stāvēja zālē, drebēdams pie visām miesām.

-   Nu labi! viņš nošņācās, ja vajadzēs, es cīnīšos kaut vai ar pašu Herni!

Cik ātri vien spēdams, Rannohs rikšoja projām no bara uz ielejas gala pusi. Tagad viņš domāja par draugiem un par Villovu. Drīz viņi būs kopā. Kopā cīnīsies un, ja vaja­dzēs, mirs. Bet pirms tam vajadzēja paspēt vēl kaut ko. Rannohs lūkojās pēc viena no cilvēku mitekļiem un pēc raga, ko paņemt līdzi uz cīņas vietu, raga no koka un sulas, raga, kas deg ar cilvēku oranžo gaismu.

24 Pēdējā cīņa

Lai dusošajai zemei mana dziesma skan Kā vēstījuma zvans! Ai, vējš, tu saprast vari: Ja ziema nāk, nav tālu pavasaris.

Persijs Bišs Šellijs. "Oda vakarvējam"

-   Tagad mums jāmetas triecienā un pa pāreju jāizlaužas viņiem cauri! Dadzis nopietni teica.

Ielejas galā mākoņi bija pagaisuši un virs galvas spoži spīdēja saule. Stari mirgodami atspoguļojās ezerā, un Izlū­kotājus gaidīja jauna, grūta diena. Aizvadītā nakts visiem bija pagājusi lielā satraukumā, tomēr sgorrieši nebija uz­brukuši, un Izlūkotāji vismaz bija varējuši atpūsties. Visu rīta cēlienu viņi sprieda, ko darīt, un tagad, kad saule jau bija uzkāpusi dienvidū, arvien skaudrāk apzinājās savu sarežģīto stāvokli. Tomēr viņi bija ievērojuši, ka sgorrieši izturas mazliet nemierīgi un pārejas šaurākajā vietā to palicis krietni mazāk.

-   Ja turēsimies kopā un skriesim pilnos auļos, Teins sprieda, tikt cauri nebūtu neiespējami. Tiesa, visgrūtākā ciņa būs pārejas vidū. Tur taka ir ļoti šaura un sgorrieši mums uzbruks no abām nogāzēm.

-    Villova, sacīja Dadzis, es gribu, lai jūs ar Pepu skrienat Izlūkotāju pulka pašā vidū.

-    Nē! Villova tūdaļ protestēja. Es protu spert un…

-   Lūdzu, neiebilsti, Villova, tu esi darījusi jau pietiekami daudz. Klausi, ko saku!

Villova cieši ieskatījās Dadzim acīs un tad pamāja ar galvu.

-    Nu tad norunāts, Dadzis klusi sacīja. Sākam!

Viņš pagriezās pret Izlūkotājiem. Ezera malā stāvēja vai­rāk nekā simt sešdesmit briežu, gaidot piešķiebuši ragotās galvas. Tobrīd Dadzim likās, ka viņi var stāties pretī jebkā­dam spēkam.

-    Ejam! viņš spēji iesaucās. Parādīsim sgorriešiem, no kāda māla esam mīcīti!

Dadzis metās skriešus, un viņam pa pēdām tūlīt devās Teins un Bankfuts. Nākamajā brīdī viss Izlūkotāju pulks joņoja cauri ielejas galam uz pārejas pusi.

-   Villova! Dadzis skrienot uzsauca. Villova skrēja tieši aiz viņa.

-    Kas ir?

-    Kad biji barā, vai nedzirdēji kaut ko par Alitu?

Bankfuts, kurš dzirdēja jautājumu, uzmeta Villovai sāpīgu

skatienu.

-    Nē, Villova atbildēja, neko.

Sgorrieši, kas gaidīja uz pārejas, redzēja viņus tuvojamies, taču daļa no tiem bija pagājusi tālāk, lai paskrubinātu zāli, un citi stāvēja augstu uz nogāzes. Viņi nebija gaidījuši, ka Izlūkotāji mēģinās izlauzties tik pēkšņi un strauji, turklāt viņi gaidīja papildspēkus. Komandieri deva rēcošas pavēles, sgorrieši sāka virzīties kopā, taču trieciena spēks, ko veici­nāja negaidītais pārsteigums, tagad bija Izlūkotāju pusē.

Drīz uz šaurās takas mudžēja briedis pie brieža un rags pie raga: Izlūkotāji cīnīdamies lauza ceļu ārā no sprosta. Viņi nepārprotami virzījās uz priekšu, badīdami, durdami un sliedamies pakaļkājās. No nogāzēm abās pārejas pusēs lejup skrēja citi sgorrieši, bet Izlūkotāji tos atvairīja, visus spēkus veltīdami tam, lai pa pāreju tiktu uz priekšu.

Villova un Pepa turējās Izlūkotāju pulka vidū, un abas no sirds vēlējās, kaut tām būtu ragi. Tomēr dvīnes nebija gluži pasargātas no cīņas. Kāds sgorrietis tik sparīgi metās uz priekšu, ka tika garām Izlūkotājam un nokļuva raga attālumā no Pepas. Pepa laikus viņu pamanīja un spēra ar pakaļkāju, trāpīdama uzbrucējam sejā tieši tai brīdī, kad tas nolieca galvu dūrienam.

-   Mums izdosies, Villova! Pepa iesaucās no pūļa vidus. Mums izdosies!

Gabalu tālāk viņa jau redzēja pārejas galu.

Bet tad viņiem priekšā izslējās jauns briežu mūris un ceļš atkal bija aizšķērsots.