Ugunsnesējs

-Vēl viens pēdējais trieciens! iesaucās Dadzis, lēkdams uz priekšu. Viņš sadūrās ar liela auguma sgorrieti, un abu ragi saāķējās. Arī Teins un Bankfuts nolieca ragus, un negai­dīti drīz ceļš bija atkal brīvs.

-   Darīts! Dadzis iegavilējās, bet tajā pašā brīdī atska­nēja Villovas baiļu sauciens.

No kalna nogāzes tieši uz Dadža pusi pilnā ātrumā joņoja cits sgorrietis. Skriedams tas nolieca galvu un tad ar sparīgu lēcienu pārlidoja pēdējam nogāzes posmam, mezdamies virsū Dadzim. Villova mēģināja ieskriet vidū starp abiem, taču brieža ragu gali trāpīja Dadzim sānā, tas sagrīļojās un, kūleni apmezdams, nokrita zemē. Villova tūlīt pārtrauca skrējienu, un to pašu darīja Bankfuts un Hargs. Viņiem garām pa pāreju auļoja Izlūkotāji, kamēr Bankfuts cīnījās ar vientuļo sgorriešu uzbrucēju. Starp viņiem un pārējiem vajātājiem jau bija izveidojies zināms attālums, un Villova pieskrēja pie Dadža.

Dadzis nekustīgi gulēja zemē.

-    Dadzi! Villova iesaucās. Dadzi!

Dadzis nekustējās.

-    Ātrāk, Dadzi, kamēr viņi nav mūs panākuši!

Villova bija redzējusi sgorrieša ragu triecienu un zināja,

ka brūce nevar būt pārāk dziļa, lai draugu nopietni apdrau­dētu. Taču, palūkodamās lejup uz Dadzi, viņa ar šausmām saprata, kas noticis. Liktenīgs bija nevis raga dūriens, bet kritiens. Briedis bija lauzis kaklu.

-    Nē, Dadzi, nē, tas nevar būt! Villova izdvesa.

Tomēr briedis nekustējās. Bankfuts, pieskrējis Villovai

blakus, apstulbis lūkojās lejup uz mirušo draugu.

-    Un es pat nepaguvu pastāstīt viņam par Alitu, Villova sāpīgi nočukstēja.

-    Vismaz tas viņam tika žēlsirdīgi aiztaupīts, Bankfuts klusi teica.

Taču sērot nebija laika.

-     Ātrāk! aizmugurē iesaucās Hargs. Viņi atkal nāk uzbrukumā!

Neganta niknuma pārņemti, Villova un Bankfuts metās pakaļ Hargam uz pārejas galu, kur Teins jau veda Izlūkotā­jus klajumā. Teins nenojauta, kas noticis, un viņa kapteiņa sirds dauzījās līksmē un lepnumā. Viņi tikuši cauri!

Taču, kad Izlūkotāji no pārejas gala nokļuva līdzenumā, no kura pa kreisi pletās mežs, bet pa labi līkumoja upe un aiz tās slējās nākamie kalni, ieraudzītā aina viesa viņos apjukumu un izmisumu. Teins šausmās apstājās, un arī pārējie Izlūkotāji sastinga uz vietas. Tālāk vairs nebija kurp skriet.

Viņu priekšā, cik tālu vien sniedzās skatiens, stiepās sgorriešu rindas. Starp tiem bija arī dambrieži un stirnu buki. Izlūkotāju priekšā bija vismaz tūkstotis briežu, un to rindas stiepās no meža līdz upei. Nepārskatāma ragu jūra. Izlūkotājiem preti, gaidoši klusēdams, stāvēja Lielais Bars.

Pēc brīža pieskrēja Villova, Bankfuts un Hargs, un, kaut gan viņu domas visu laiku kavējās pie Dadža, kas miris gulēja uz pārejas, skats uz Lielo Baru izgaisināja visas citas raizes. Izlūkotāji pārmija izmisušus skatienus.

-    Mēs varam skriet atpakaļ! Brāns iesaucās.

-    Nē, viņi jau nāk šurp no pārejas! izdvesa Bankfuts.

-    Aši skrienam kokos! iekliedzās Teins, bet, kad viņš kopā ar vairākiem Izlūkotājiem metās pa kreisi, no meža dienasgaismā iznira neskaitāmi ragi, aizsprostodami visas ieejas vietas mežā.

-    Upe! iesaucās Bankfuts, bet uz ūdens pusi jau virzījās gara briežu rinda, lai aizšķērsotu viņiem ceļu. Te, plašajā līdzenumā, simt sešdesmit Izlūkotāji, kas savā barā un pat ielejas galā bija licies iespaidīgs spēks, kļuva nožēlojama niecība nepārredzamās ielencēju armijas priekšā.

-     Tein! Pepa izmisusi iekliedzās. Tein, ko lai mēs darām?

-     Dadzi! Teins spēji nokratīja stindzinošo bezcerību. Mēģināsim…

Bet, palūkojies apkārt, Teins redzēja, ka Dadža viņu vidū nav.

-    Dadzis, kur Dadzis?

Viņš paskatījās uz Villovu, kura drūmi papurināja galvu.

-    Viņš netika cauri pārejai.

Bridi Teins satriekts raudzījās uz viņu, bet tad sarosījās kapteiņa instinkts, jo viņš saprata: ja Dadža nav, tad Izlūko­tāji palikuši bez vadoņa. Pagriezies viņš saspringti pārlū­koja līdzenumu, un gandrīz tūlīt viņa skatiens apstājās pie laukumiņa rietumu pusē, netālu no meža, kur zeme slējās augšup. Tas bija zemes un akmeņu paugurs, kura vidū auga tikai viens pīlādzis, un uz paugura pietiktu vietas prāvam briežu pulkam.

-    Turp! Teins iesaucās. Tur būs mūsu atbalsta punkts!

Arī Brāns bija to pamanījis un, pagriezies turp, mauro­dams deva ziņu pārējiem Izlūkotājiem. Brieži traucās aiz viņa kā putnu bars, pilnos auļos skriedami uz pakalna pusi. Sgorrieši to redzēja, un piecdesmit briežu atrāvās no priek­šējām līnijām un metās uz priekšu, lai nogrieztu viņiem ceļu. Tomēr Izlūkotāji bija tuvāk pakalnam nekā Lielais Bars, un sgorrieši vēl nebija viņus panākuši, kad Brāns un Teins jau bija sasnieguši glābiņa vietu. Izlūkotāji pa piekalnēm uzskrēja augšā, un vajātāji, to redzēdami, apstā­jās, brīdi saniknoti mētāja galvas un tad devās atpakaļ pie pārējiem sgorriešiem.