Ugunsnesējs

-        Jā gan, Sgorrs atbildēja, jo esmu dzirdējis, ko tu paveici Augstajā Zemē. Es veltīju visu dzīvi, lai sasniegtu tādu mērķi. Lai iznīcinātu Herni.

-        Tu maldies, Sgorr, Rannohs klusi teica. Es esmu dzimis, lai atjaunotu Hernes likumu.

-        Ak tā! Sgorrs pasmīnēja. Nūja, tā zīme uz tavas pieres! Bet tādā gadījumā pasaki, kāpēc tu iznīcināji Hernes baru?

-       Tāpēc, ka viņi nemaz īsti neticēja Hernem, Rannohs atbildēja. Viņi ticēja tikai vardarbībai. Tāpat kā tu.

-       Tev ir tavas mātes acis! Sgorrs pēkšņi iesaucās. Viņa ir brīnišķīga briežumāte, Rannoh, turklāt gudra. Padomā vien, kā viņa mani nupat piemuļķoja!

-    Tātad tu zini, ka viņa ir mana māte?

-    Zinu jau daudzus gadus.

-    Tātad tu zini ari to, ka es esmu mītenis.

-    Atkal jau Pravietojums! Sgorrs nosprauslojās. Vai domā, ka varēsi mani ar to iebiedēt?

-    Kāpēc tu tam netici, Sgorr?

-     Kāpēc? Sgorrs dusmīgi atjautāja. Tāpēc, ka tie ir meli! Tādi paši meli kā tie, ar kuriem mani centās piekrāpt Hernes bars.

-    Tu pats izplati melus, tikai citādus, Rannohs teica.

-     Nē, es mācu Herlām, kas ir saprāts un vara. Es nesu viņiem brīvību.

-    Tu nes viņiem varmācību un nāvi. Bet es tev parādīšu citu ceļu, kad pienāks Pravietojuma laiks.

-    Ko? Sgorrs nicinoši attrauca. Tad, kad tu aptumšosi sauli un sauksi palīgā mūsu ienaidniekus? Kad tev palīdzēs cilvēks? Tu esi muļķis, Rannoh. Neviens Herla neielaidīsies ar cilvēku!

-    Viņi ir mums visapkārt, Rannohs klusi atbildēja. Viņi ir nākuši, lai atjaunotu Salu Virkni.

Sgorrs brīdi klusēja. Rannoha balsī skanēja kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt. Vēl kāda saikne ar Pravietojumu. Tomēr Sgorrs nopurināja šis izjūtas.

-    Sapņi un murgi! viņš nospļāvās. Cilvēks nekad tev nepalīdzēs!

-    Viņš reiz jau ir man palīdzējis, Rannohs teica, un es šo to zinu par cilvēku, Sgorr. Pravietojumā ir sacīts arī tas.

-    Tu kaut ko zini par cilvēku? Sgorrs ņirdzīgi atmeta. Ko tu vari zināt tādu, kas pārspētu manas zināšanas? Es visu mūžu esmu centies pētīt cilvēku ne jau tā, kā to darīja Hernes bars, pārvēršot viņa spēku māņticībā, bet mācoties no šī spēka, kas ir varenāks par Leru spēku. Māco­ties domāt.

-   Vai to tu mācījies tur, uz salas? Rannohs vēsi vaicāja.

Sgorrs spēji izslēja galvu.

-    Tātad tu zini? viņš izdvesa.

-Jā, Sgorr, es zinu.

Sgorrs pēkšņi juta, ka viņu viscaur pārņem baisa ne­varība.

-    Cik daudz tu zini? viņš jautāja.

-    Zinu, ka tu, būdams jauns briedis, aizpeldēji uz salu, Rannohs čukstus teica. Zinu, ka tu nozagi cilvēka bērnu, Sgorr.

Rannoha balss runājot drebēja.

-     Un zinu, ka tu to nogalināji, viņš skumji sacīja, un viņa balss atbalsojās tuvējos kokos.

Sgorra acs cauri palsajai rīta krēslai ieurbās Rannohā. Pēkšņi viņu sagrāba bailes.

-    Bet es nezinu, kāpēc, Rannohs nočukstēja.

-    Un nekad to nesapratīsi, Sgorrs rāmi atbildēja.

-    Pasaki! Rannohs teica.

Sgorrs paraudzījās uz Rannohu, un viņa skatienā kvēloja negants niknums.

-    Labi! Es devos turp, lai izpētītu cilvēku un mācītos no viņa. Daudzas saules es vēroju cilvēkus viņu mājokļos. Es iemācījos daudz. Tieši tur man radās doma, kā asināt Herlu ragus vērojot, kā viņi asina savas spīdīgās nūjas. Iemācījos vēl daudzko citu. Bet tad cilvēku mātītei piedzima cilvēku briedēns.

-    Un tu to nozagi un nonāvēji. Kāpēc?

-     Kāpēc? Sgorrs iekliedzās. Tāpēc, ka gribēju būt stiprāks par viņiem! Stiprāks nekā Herne! Es upurēju pats sev. Lai nekad vairs ne no kā nebaidītos. Gribēju, lai manī ienāk viņu gara spēks un dara mani neuzvaramu!

Rannohs ieskatījās Sgorra vienīgajā acī, kurā zvēroja negants niknums, un nodrebēdams saprata: tas, kas viņam ar Rurlu salā bija tikai minējums, ir patiesība. Viņi nebija uzdrīkstējušies tam ticēt, raugoties lejup uz mazo, smiltīs ierakto skeletu, galvaskausu ar tukšajiem dobumiem un sadragātajām, atlauztajām ribām.

-Tātad tu…

-    Jā! Sgorrs ierēcās, saniknojies līdz neprātam. Es apēdu viņa sirdi!

Rannohs paskatījās uz Sgorru, un tagad viņam kļuva tā gandrīz vai žēl.

-    Un, kad Hernes bara valdnieks to atklāja, pat viņi vēlē­jās tevi padzīt no sava vidus?

-    Es biju pārkāpis viņu senseno likumu, jo viņi pielūdza cilvēku tāpat kā Herni. Bet, kaut gan es apbrīnoju cilvēku, es nevienu netaisos pielūgt. Nevienu un neko!

Sgorrs dusmās trīcēja.

-     Un tāpēc tu aizliedzi briežiem spert kāju Augstajā Zemē?

-    Aizliedzu līdz brīdim, kad Hernes bars būs iznīcināts un mans noslēpums droši apglabāts. Herlas nekad nesa­prastu, kāpēc… kāpēc tas bija vajadzīgs, Sgorrs gandrīz skumji piebilda.

-     Tu esi ļaunuma iemiesojums, Sgorr, Rannohs klusi teica.

-    Tāda ļaunuma nemaz nav! Sgorrs nikni atcirta.

-     Tevi ir jāiznīcina, Rannohs sacīja, taču viņa balsī neskanēja dusmas.

-    Un tu grasies mani iznīcināt? Sgorrs nosprauslojās. Es esmu vecs, Rannoh, un tu varētu nonāvēt mani tepat uz vietas. Bet ir citi, kas stāsies manā vietā. Narls un pārējie. Herlas tagad ir stipri, un Lielais Bars ir neuzvarams!

-Tu maldies. Jo šurp nāk Herlas no ziemeļiem. Izlūkotāji cīnīsies ar tevi.