Ugunsnesējs

Briežumātes piekrītoši pamāja, un Eloina devās projām no draudzenēm uz sgorriešu pusi, kur slējās neliels koku puduris gobas un liels, daudzgadīgs ozols. Vecā briežu­māte atlaidās zālē un nopūzdamās pievērsa skatienu tum­sai. Izlūkotāju pieminēšana Eloinu bija dziļi un sāpīgi satraukusi, un viņas domas atkal kavējās pie Brehina. Iztēlē viņa redzēja Brehinu lepnu un saules apmirdzētu, cilde­niem vaibstiem un staltu ragu kroni. Viņa gandrīz vai dzir­dēja Brehina balsi un juta viņa smaržu.

Eloina aizvēra acis. Brehins ir aizgājis uz visiem laikiem, nonāvēts tonakt uz kalna. Tajā baisajā naktī viņa bija laidusi pasaulē Rannohu, mazo briedēnu, kura dzīvību centusies glābt, kā vien spēdama, tomēr Herne to tika atņēmis. Eloina pēkšņi jutās nožēlojami veca un izmisīgi vientuļa. Briežu­māte iegrima snaudā, un viņas mokošās domas apslāpēja tikpat mokoši sapņi.

Tad piepeši Eloina pamodās. Apkārt valdīja piķa melna tumsa, un zvaigznes virs galvas bija aizseguši biezi mākoņi. Kokos un zālē skanēja vēja čuksti. Vecā briežumāte sakus­tējās. Uz viņas pusi nāca kāds briedis. Tagad cauri nakts melnumam jau varēja saskatīt viņa ragu apveidus. Briedis tuvojās lēni, bet Eloina tumsā nevarēja pateikt, kurš no sgorriešu sargiem tas varētu būt.

-    Ko tu te meklē? viņa dusmīgi noprasīja, kad briedis bija pienācis tuvāk. Tu zini, ka Sgorrs ir aizliedzis man tuvoties, kamēr es pati nesaucu!

Briedis apstājās, taču neko neatbildēja.

-    Es gaidu tavu atbildi, Eloina turpināja. Kāpēc tu traucē manu mieru?

Briedis pacēla galvu.

-    Atbildi!

-    Māt! tumsā atskanēja brieža čuksts.

Eloina pārsteigta paskatījās augšup.

-    Ko tu teici?

-    Māt! briedis vēlreiz nočukstēja.

Eloinas sirds spēji nodrebēja.

-    Māt, tas esmu es! Rannohs.

Sakopodama visus spēkus, Eloina mēģināja piecelties. Bet tagad briedis jau bija viņai blakus, un Eloina izbiedēta raudzījās tumsā, lidz sajuta krūtīs uzbangojam tādu līksmes vilni, ka sirds šķita gandrīz plīstam. Uz brieža lepnās pieres starp krāšņajiem, žuburotajiem ragiem baltoja ozollapa.

-    Bet tas nevar būt! Tu taču…

-   Var gan būt, māt, Rannohs klusi atbildēja. Es esmu dzīvs un atgriezies, lai piepildītu Pravietojumu.

Eloina gandrīz nespēja pakustēties, taču, ieskatīdamās brieža acīs un sajuzdama viņa smaržu, tūdaļ saprata, ka teiktais ir patiesība. Viņas bērns bija atgriezies.

-   Rannoh, vai tiešām tas esi tu? Vai mans mazais dēlēns izaudzis par tik staltu briedi?

-   Jā, māt, Rannohs smaidīdams atbildēja, un man ļoti žēl, ka biju tik ilgi projām. Bet es neko nezināju.

Tagad Eloina bija piecēlusies kājās. Viņa stāvēja un lūko­jās Rannohā, gaidīdama, ka sapnis kuru katru brīdi beigsies. Bet tas nebeidzās. Viņa aizvēra acis un atkal tās atvēra. Briedis joprojām stāvēja viņai pretī, un baltā zime bija tikpat īsta kā Eloinas neaptveramais prieks.

-    Bet kā tas var būt, Rannoh, kā tas var būt? viņa beidzot jautāja.

-    Tagad nav laika, Rannohs klusi atbildēja. Es tev visu izstāstīšu, kad būšu paveicis savu darāmo.

-             Bet ko tu šeit dari? Eloina izdvesa, piepešās bailēs lūkodamās uz sgorriešu sardzes pusi. Te tu neesi drošībā!

-             Es atnācu, lai stātos pretī Sgorram, Rannohs klusi teica, un darītu galu viņa kundzībai.

-             Nē, tu to nedrīksti! Eloina iesaucās. Tev jātiek pro­jām!

-             Bēgšanas laiki ir sen pagājuši, Rannohs rāmi atbil­dēja. Man jāstājas pretī Sgorram, un man vajadzīga tava palīdzība.

-    Nē, Eloina pretojās. Nē!

Tajā brīdī viņa saprata, ka dēls ir lielās briesmās, un prātā uzzibēja Pravietojuma rindas, kas viņu ilgi bija vajā­jušas.

-             Bet, Rannoh, viņa elsoja, tu to nedrīksti darīt! Pravietojums… Tu nedrīksti sevi upurēt!

-Ja Herne to prasa, māt, tad man tas jādara, Rannohs vienkārši atbildēja. Es nevaru aizbēgt no sava likteņa.

-    Bet, Rannoh…

Eloina brīdi lūkojās uz lepno, drosmīgo briedi, kas tumsā stāvēja viņai pretī, un neteica vairs ne vārda. Pārsteigums, ieraugot savu briedēnu, pamazām pārtapa mēmā bijībā.

-Ja tāda ir Hernes griba… viņa nomurmināja.

-            Mums jāpasteidzas! Rannohs teica. Mani draugi ir lielās briesmās. Bankfuts, Teins un Villova ir iesprostoti netālu ielejas galā.

-    Bankfuts un Teins?

-Jā, un man viņiem jāpalīdz. Bet vispirms man jāizdara vēl kaut kas. Man jātiekas ar Sgorru vaigu vaigā.

-             Bet kāpēc? Eloina nočukstēja, joprojām nespēdama aptvert, ka viņas bērns tā izaudzis, tad brīdi klusēja. Vai esi atnācis viņu nogalināt?

Rannohs papurināja galvu.

-             Nē, viņš atbildēja, vēl ne. Ja man jādara Herlas brīvi no daudzu gadu meliem, ar Sgorra nāvi vien nepietiks.

Viņiem jāredz spēcīgāka zīme. Bet vispirms es gribu, lai Sgorrs zina, ka esmu šeit.

-    Bet viņš liks tevi nogalināt! Eloina iesaucās.

-    Ja es piekļūšu viņam vienam, tad viņš to nevarēs, Rannohs atbildēja. Un tur tu vari man palīdzēt.

Eloina pamāja ar galvu.

-     Bet atceries, māt, Rannohs nopietni teica, līdzko būsi aizvedusi mani pie viņa, tev jāsteidzas projām drošībā. Arī tāpēc es atnācu šurp lai palīdzētu tev aizbēgt.