Ugunsnesējs

-            Tas ir galvenais, kas sgorriešiem vajadzīgs, pirmais atbildēja. Tieši tāpēc Herlas ir varenāki par visiem citiem Lerām. Tā teica Sgorrs, pirms uzsāka Tīrīšanu.

Jaunajiem briežiem tumsā šķita, ka atnācēja acīs iezibas spīvs niknums.

-    Un tu gribi nogalināt? viņš klusi jautāja.

-    0, jā, kad būšu pietiekami liels!

Briedis papurināja galvu.

-             Un tu patiešām domā, ka tāds ir Hernes likums? tumsā atskanēja viņa čuksts.

-    Kāds likums? jaunais briedis pārjautāja.

-            Hernes likums. Kad es biju jauns briedēns, savādais atnācējs teica, ar smaidu nolūkodamies abos jaunajos, man bija daudz interesantākas nodarbošanās nekā cīņas, varat man ticēt. Mēs rotaļājāmies neskaitāmas saules pēc kārtas un klausījāmies stāstos par Herni un Zvaigžņu­briedi.

-            Rotaļājāties? viens no jaunajiem briežiem ar interesi pārjautāja.

-Jā gan, briedis atbildēja. Bet šķiet, ka tagad Sgorrs visu ir mainījis.

-            Cst! čukstus iesaucās pirmais sgorlings. Viņš jāsauc par valdnieku Sgorru!

-    Man nenāk ne prātā to darīt, briedis atbildēja.

Jaunie brieži atkal saskatījās, un tagad viņu acīs zibēja

bailes.

-            Es tevi nosūdzēšu! iesaucās jaunais, kurš bija vēlējies kļūt par komandieri. Pateikšu iekšējiem sgorriešiem!

-            Ak tā? briedis bez īpašām dusmām atjautāja. Tur gan daudz drosmes nevajag, vai ne?

Jaunais briedēns vainīgi novērsa skatienu.

-            Bet, ja tu tiešām gribi pateikt to sgorriešiem, tad ej un saki, ka barā ir briedis, kurš uzskata Sgorru par meli un gļēvuli un sgorriešus par pakalpīgiem salašņām!

Jaunais briedis nodrebēja.

-            Un pasaki viņiem, ka viņu dienas ir skaitītas un drīz pienāks laiks, kad briedēni atkal brīvi skraidīs pa viršu klajumiem un rotaļāsies, kā briedēniem pienākas!

To teicis, briedis pagriezās un pazuda tumsā. Apstulbu­šie sgorlingi klusēdami noraudzījās viņam pakaļ.

Bija sacēlies vējš, un augstu virs viņu galvām traucās mākoņi, šķeldami viendabīgo debess klajumu un rotādami zvaigžņoto jumu ar tumsas lentēm.

23 Eloina

Ja mani pakārtu kā laupītāju nolādētu,

Ai, mana māt, ai, mana māt, Es zinu, kurš joprojām mani mīlēt spētu, Ai, mana māt, ai, mana māt! Radjards Kiplings. "Ai, mana māt"

Lielā Bara malā stāvēja veca briežumāte, raudzīdamās augšup cauri tumsas plīvuram uz zibošajām gaismas drumslām, kas izraibināja debesis. Tās viņai nozīmēja vairs tikai atmiņas bērnībā dzirdētos stāstus par Herni un Zvaigžņubriedi. Pārstaigājot debesis, viņas skatiens apstā­jās pie divām zvaigznēm, kas atradās tuvu blakus un šķita spožākas nekā pārējās. Briežumātes sirds pēkšņi sažņau­dzās skaudrās sāpēs.

Brehin! viņa nočukstēja. Tu esi tur augšā, vai ne? Kopā ar manu mazo Rannohu. Jūs rūpējaties viens par otru.

Eloina papurināja galvu un paraudzījās apkārt. Sgorrieši bija ielenkuši viņu no visām pusēm, taču sardzei bija pavē­lēts stāvēt plašā lokā, un loka iekšpusē pastaigājās vēl di­vas briežumātes. Pašlaik tās nāca uz viņas pusi. Abas bija jaunākas par Eloinu, tomēr ari viņām ap purnu rotājās sirmums. Tās bija Šira un Kanispa.

-            Kā tev iet, mīļā? jautāja Kanispa, kad abas draudzenes bija pienākušas tuvāk.

Eloina pasmaidīja.

-    Ir jau labi. Bet es nupat domāju par viņiem.

Kanispa pamāja ar galvu.

-    Nabaga Eloina! viņa noteica. Ari es visu laiku domāju par Bankfutu.

-    Un es par Teinu, nopūtās Šira.

-    Tā nu ir, Eloina skumji sacīja. Mēs esam trīs vecas briežumātes, kam šai pasaulē palikušas vairs vienīgi at­miņas.

-    Bet mēs vismaz esam kopā, mīļā, Kanispa teica.

-     Jā, un vismaz jūsu bērni ir dzīvi un brīvi, Eloina piekrita.

-    Bet kāpēc Sgorram ievajadzējās turēt mūs šeit? Šira piepeši jautāja.

Eloina savādi paskatījās uz draudzeni. Viņa nekad nebija teikusi abām briežumātēm, ka palikusi kopā ar Sgorru tikai tāpēc, lai pasargātu viņas. Tomēr ari Eloina nesaprata, kāpēc Sgorrs pēkšņi norīkojis visām trim divkāršu sardzi.

-      Es dzirdēju sarunājamies dažus sgorriešus, teica Šira, un nopratu, ka te kaut kur netālu notikusi cīņa. Varbūt šai piesardzībai ir kāds sakars ar to.

-    Cīņa? Eloina pārsteigta atjautāja.

-    Jā. Grūti ticēt, bet es dzirdēju pieminam Izlūkotājus.

-    Izlūkotājus? Eloina izdvesa.

-     Jā, Šira apstiprināja. Zemajās Zemēs atkal esot parādījušies Izlūkotāji.

-Ja tam ir kāds sakars ar Sgorru, Eloina dusmīgi teica, tas nebūs uz ilgu laiku.

-    Varbūt rit kaut kas kļūt skaidrāks. Kad sāksies Lielais Pārgājiens.

Eloina nopūtās.

-    lielais Pārgājiens, viņa atkārtoja, papurinādama no­sirmojušo galvu. Diezin vai es to izturēšu. Esmu pārāk veca, un mana sirds ir pagurusi.

-    Turēsimies visas kopā! sacīja Šira.

-     Nu, ja tam tiešām lemts notikt, Eloina teica, tad mums pirms tā derētu kaut cik atpūsties.