Ugunsnesējs

-            Man vajadzētu pagulēt, sargs nomurmināja pie sevis, un Villova un Pepa apklusa.

-            Hei, Prāl, kas tur notiek? pēkšņi no tumsas atskanēja cita brieža sauciens. Man likās, ka es dzirdu balsis!

Tas bija sargu komandieris, kas nesen pie lielās kļavas skrubināja zāli, bet tagad kopā ar citu sgorrieti bija atnācis pārbaudīt sarga modrību.

-             Nekas, priekšniek, Prāls atbildēja, joprojām dvīņu viltības apmulsināts.

-    Kā tā nekas? Tu taču ar kādu sarunājies?

Sargs sāka stomīties.

-             Tur uzradās kaut kāda briedene… nē, laikam tur… bet…

-    Kas tev uznācis, Prāl? komandieris nikni noprasīja.

-    Runā tā, lai var saprast!

-            Viņa teica, ka esot Herne, sargs nočukstēja, un viņa balss sāka drebēt, un viņa teica, ka esot visur!

Komandieris ielūkojās miglā, taču neko neredzēja. Tomēr tumsa un spokainā migla atstāja iespaidu arī uz viņu, jo gaidāmais ceļojums visus bija darījis tramīgus un nakts sardze pie Bankfuta tikai vairoja tumsu viņu sirdīs.

-    Blēņas! viņš nodārdināja. Tur neviena nav!

-            Viņa nāca no tās puses, sargs teica, bet tad pēkšņi uzradās man aiz muguras!

-    Vai tu esi nojūdzies, Prāl? komandieris nikni uzsauca.

-    No rīta tev par to vajadzēs samaksāt!

-       Tu nedriksti sodīt viņu par to, ka viņš saka patiesību! no miglas atskanēja klusa, rāma balss. Komandieris paska­tījās turp, un tagad arī viņš ieraudzīja Pepu.

-         Kas tu esi? viņš iesaucās, kamēr Pepa atkāpās un pazuda miglā.

-       Herne! labajā pusē iesaucās Villova, īsu mirkli iznir­dama no tumsas.

Komandieris pārsteigts paskatījās uz Prālu.

-    Grāb viņu ciet! viņš iesaucās.

-    Bet kur? Prāls nesaprata.

-    Šeit! iesaucās Pepa.

-    Nē, šeit! iesaucās Villova.

Brieži brīdi vilcinājās, raudzīdamies te pa labi, te pa kreisi, tad metās uz priekšu turp, no kurienes nupat bija atskanējusi Villovas balss. Ienirdami miglā, viņi pamanīja meža virzienā skrienošas briežu govs siluetu.

Villova dieba, cik kājas nesa, un, mežā ieskrējusi, paslē­pās krūmos, kur abas dvines iepriekš bija kalušas plānus. Tur viņa sastinga uz vietas, vienīgi elpai virmojot naksnī­gajā gaisā. Piepešā parādība bija pārlieku satraukusi sargus, lai tie spētu skaidri domāt, un abi brieži, akli joņodami, tumsā aizskrēja Villovai garām. Villova brīdi nogaidīja un tad piesardzīgi devās uz lielās kļavas pusi.

-       Pepa, vai tā esi tu? viņa čukstus vaicāja, cauri miglai ieraudzījusi kustīgu apveidu.

-Jā-

-    Šķiet, ka uzķērās, Villova sacīja.

-    Lai slavēts Herne!

Tagad migla palēnām gaisa un dvīnes saskatīja abus pie koka palikušos sgorriešus un Bankfutu, kas joprojām gulēja zemē aizmidzis. Abi sargi bija saklausījuši satraukto troksni un tramīgi lūkojās apkārt.

-    Bet mums nav laika, Villova teica. Drīz sarosīsies pārējie.

-     Nu tad jāpasteidzas! atsaucās Pepa un metās uz priekšu. Villova izbijusies strauji ierāva elpu, redzot, ka māsa metas tieši pie sarga labajā pusē. Briedis apsviedās apkārt, redzēdams viņu izjoņojam no miglas, un brīdinoši iebaurojās, taču Pepa zibens ātrumā pagriezās, neganti iespēra viņam un atkal pazuda miglā.

Sargs pārsteigts brīdi stāvēja uz vietas, tad paskatījās uz aizmigušo Bankfutu un pēc tam uz savu biedru.

-    Uzmani viņu! sgorrietis uzsauca otram sargam un ar lēcienu pazuda miglā.

Pēdējais sargs, kas bija palicis pie Bankfuta, apjucis lūko­jās apkārt un tad ieraudzīja Villovu iznirstam no miglas pavisam citā vietā, nevis tur, kur bija pazudusi Pepa.

-    Kas tas ir? viņš apjucis izdvesa.

-    Spoki! Villova iesaucās pietiekami skaļi, lai uzmodi­nātu Bankfutu no samocītā miega. Atvēris acis un ierau­dzījis Villovu, Bankfuts jutās gandrīz tikpat pārsteigts kā sargs, tomēr attapās nezaudēt laiku.

-     Stāvi! sargs uzkliedza Villovai un, redzēdams viņu tuvojamies, draudīgi nolieca ragus.

-    Spokam tu neko nevari nodarīt! Villova iesaucās un droši devās uz priekšu.

-    Un kā vēl nodarīšu! sargs draudēja.

Taču viņš neredzēja aiz muguras Bankfutu. To viņš sajuta vispirms labajā pakaļkājā. Brieža acs žuburs ieurbās viņa gurnā, un sargs sāpēs skaļi iemaurojās. Bet, iekāms viņš paguva apsviesties apkārt, Bankfuts deva nākamo trie­cienu. Šoreiz tas ķēra sgorrieša kājas, un sargs spēji zaudēja līdzsvaru. Kad viņš krita, Villova pagriezās un sparīgi trieca ar pakaļkājām. Spēriens trāpīja sargam sejā, un viņš sāniski nokrita zemē.

-    Nāc, Bankfut! viņa iesaucās.

Villova jau skrēja projām, un Bankfuts nemēģināja iebilst. Lai cik noguris un savainots būdams, viņš metās miglā Villovai pakaļ. Zemē pakritušais sargs bija pārāk apdullis un apjucis, lai saprastu, kas ap viņu notiek.

Viņi nemitēdamies skrēja un skrēja, un migla un tumsa nāca viņiem talkā, jo neviens cits no bara viņus neredzēja. Pēc kāda laika ceļš pavērsās augšup kalnā un Villova ierau­dzīja klintsakmeni, pie kura viņas ar Pepu bija norunājušas tikties, ja gadītos vienai otru pazaudēt.

-   Pagaidīsim šeit, Bankfut! Villova apstādamās izdvesa.

-    Hernes vārdā es ceru, ka viņai izdevās tikt projām!