Ugunsnesējs

Taka, pa kuru brieži rikšoja lejup, bija stāva un meta likumus caur retām koku audzēm un atsevišķiem ķeburainu savvaļas koku puduriem, starp kuriem slējās neskaitāmi klintsragi un laukakmeņi. Vietvietām akmeņi veidoja pārkares un nelielus laukumiņus, no kuriem varēja pārlūkot zemāko apkaimi. Virzoties uz dienvidiem, brieži redzēja

plašu līdzenumu, kas pletās no kalna pakājes līdz viļņota­jām grēdām tālu priekšā. Austrumos šalkoja mežs, un rie­tumu pusē augšup slējās vēl viens stāvs kalns, kura pakājē līkumoja neliela upīte.

Taka, pa kuru viņi rikšoja, spēji pagriezās lejup, un, no­nākuši tuvāk kalna pakājei, brieži tur ieraudzīja nelielu ezeriņu, no kura iztecēja maza upīte, tiekdamās tālumā pretī lielākai upei. Ūdens bija tumsnējs un zilgani zaļš, un gar ezera krastu pletās akmeņi un oļi, ko laikazobs nodrupinājis no kalnu sienām un izbārstījis tiem pie kājām. Ezers bija atradis vietu dabas veidotā ieplakā, un melnās kalnu sienas ap to stāvi slējās augšup. Kalnu malas abās pusēs stiepās tālāk aiz ezera, pāris koku attālumā veidodamas tādu kā pāreju, aiz kuras pletās nākamais līdzenums.

-    Ielejas gals, Dadzis nočukstēja.

Tuvojoties ezeram, briežu nagi arvien biežāk slīdēja uz akmeņainajām nokalnēm, izkustinot oļus un drumslas, līdz ielejas gala klusumu arvien spēcīgāk tricināja drūpošie trokšņi un atbalsis. Teins un Brāns pirmie piesteidzās pie nelielā ezera padzerties, un ūdens bija garšīgs un spirdzi­nošs. Drīz piesteidzās ari pārējie un ezera virsmu sakusti­nāja daudzu izslāpušu lūpu pieskārieni.

Tomēr Dadzis, galvu purinādams, visu laiku meta vērīgus skatienus augšup, un viņa acis satraukti slīdēja pār apkārtni.

-    Vai kaut kas nav labi? apvaicājās Teins.

-     Mani māc nelāgas nojautas, kapteini, Dadzis drūmi atbildēja. Šeit var labi paslēpties, un ūdens ir gards, bet, ja mūs šeit notvertu, tad uz glābiņu vairs nebūtu ne ma­zāko izredžu.

Teins vērīgi paskatījās uz Dadzi.

-    Varbūt mums vajadzētu atgriezties atpakaļ kalnā. Aug­stums ir priekšrocība, un tas ļautu labāk pamanīt briesmas. Ar Hernes palīdzību.

-    Nē, Dadzis atbildēja. Šī ir vieta, kurā mēs norunājām tikties ar Villovu un pārējām, un šai vietā mums viņas jāsa­gaida. Kaut tikai tas notiktu drīzāk!

Kamēr Dadzis sarunājās ar Teinu, Villova un Pepa ar šausmām lūkojās lejup uz Lielo Baru. Viņas bija gājušas pa sgorriešu pēdām līdz pat bara apmetnes robežai un tagad, apstājušās pie liela akmens, prātoja, ko darīt tālāk. Tuvojās Larna stunda, un Villova nosprieda, ka visprātīgāk būtu nogaidīt līdz tumsai un tad mēģināt slepus ielavīties briežu barā. Tāpēc dvīnes atlaidās zālē un sāka nesteidzīgi gremot, palaikam pārlaizdamas satrauktus skatienus bezgalīgajām briežu rindām, kas lejā grauza zāli.

Tikai krietni pēc Larna stundas viņas sāka kāpt pa no­gāzi lejup. Ieslīdot briežu barā, abas juta krūtīs briestam smacējošu baiļu kamolu, taču pagaidām brieži šķita pārlieku nodarbināti ar domām par Lielo Pārgājienu un pustumsā pat nepamanīja dvīnes.

-     Mums jātiek līdz briežumātēm, Villova iedama no­čukstēja. -Jācenšas uzzināt pēc iespējas vairāk par Sgorru un noskaidrot, vai kāda zina, kur tiek turēts Bankfuts.

Pepa piekrītoši pamāja ar galvu.

Iedamas tālāk starp staltbriežu, dambriežu un stirnu rindām, māsas ievēroja, cik nedabisks klusums valda vis­apkārt. Tuvu garām pagāja sgorriešu grupa, bet dvīnes nolieca galvas lejup, izlikdamās ēdam, un, tā kā viņas tobrīd bija pievirzījušās tuvu vairākām briežu govīm un viegli bija noturamas par vienu grupu, sgorrieši aizsoļoja tālāk.

Tad viņas atkal devās uz priekšu, līdz, piesardzīgi ieda­mas, sasniedza pašu Lielā Bara vidieni, un visapkārt viņām ganījās briežu govis. Dvīnes atkal izlikās ēdam zāli un skru­binādamas neuzkrītoši pievirzījās tuvāk kādam nelielam pulciņam, kas šķita risinām satrauktas sarunas.

-    Sauc to par Pravietojumu vai nesauc, viena no govīm nopietni čukstēja, es to esmu dzirdējusi un tam ticu.

Villova sāka virzīties tuvāk.

-      Bet viņš bija no mūsu bara, teica cita govs, un viņam uz pieres bija ozollapas zīme.

-Jā, pirmā apstiprināja. Bet viņš ir gājis bojā. Pirms daudziem gadiem. Stāsta, ka vilki viņu saplēsuši gabalos.

Villova saslēja ausis un paskatījās uz Pepu.

-    Nu, tad vairs nav nekādu cerību, nopūtās cita govs.

-     Cerība ir vienmēr. Pat daži no briežiem… Ei, jūs tur! Ko jūs te darāt?

Briežu govs, kura runāja visvairāk, bija pamanījusi dvī­nes. Villova saprata, ka slēpties nav jēgas. Izslējusi galvu, viņa droši iesoļoja pulciņa vidū. Pepa tecēja māsai pa pēdām un centās izturēties, cik bezbailīgi vien spēja.

-    Nu, ko jūs te darāt? govs noprasīja vēlreiz.

-    Neko, Villova mierīgi atbildēja. Vienkārši ēdam zāli.

-     Kāpēc neesat kopā ar savējiem? govs taujāja. Jūs taču zināt, ka pēc Larna stundas nav atļauts staigāt apkārt!

-    Zinām, Villova meloja. Tad viņa atcerējās nupat dzir­dētās sarunas par cerību un par Pravietojumu. Villova no­lēma riskēt.

-     Bet vai tad reizēm nav patīkami pārkāpt Sgorra liku­mus? viņa čukstus sacīja.

Govs aizdomīgi palūkojās viņā.