Ugunsnesējs

Pepa iepleta acis, tomēr neiebilda, jo jutās gluži izmisusi Bankfuta dēļ. Dvīnes piesardzīgi atkāpās, patverdamās mežmalas kokos pie kuplas krūmāju audzes, un sāka dedzīgi sačukstēties. Pēc kāda laika plāns bija gatavs. Tas bija ļoti riskants, un māsas, grasīdamās uzsākt tā īsteno­šanu, pārmija baiļpilnus skatienus.

-   Vajadzēs paļauties uz tumsu un miglu, Villova teica un, noliekusi purnu, paņēma mutē sakaltušas paparžu lapas un zemi. Atkal pacēlusi galvu, viņa piegāja māsai tuvāk un paberzēja degunu gar māsas ausi, nomaskēdama melno spalvu.

-    Tā ir labāk, viņa beigusi teica. Tagad pat Herne mūs neatšķirtu vienu no otras. Ja iznāks pašķirties, tiksi­mies pie lielā akmens.

-    Labi, Pepa piekrita. Kura ies pirmā?

-    Es, Villova atbildēja.

-    Nē, māsa! Pepa pēkšņi iesaucās.

Pirms Villova paguva iebilst, Pepa ar spēju lēcienu metās uz sgorriešu pusi. Villova kādu laiku satraukta gaidīja un tad devās māsai pakaļ miglā.

Pepa skrēja taisni uz priekšu, izslējusi purnu un vēcinā­dama asti. Apmēram viena koka attālumā no soļojošā sarga viņa sāka grauzt zāli, virzīdamās vientuļajam briedim arvien tuvāk, kamēr pārējie sargi gabaliņu tālāk sarunājās. Sākumā sargs Pepu neredzēja, bet pēc brīža izdzirda skaņu un pacēla galvu, cenzdamies kaut ko saskatīt arvien biezā­kajā miglā.

-    Kas tur ir? viņš noprasīja.

Pepa neatbildēja.

Pirmajā brīdī briedis nosprieda, ka ir maldījies, bet tad vēja pūsma uz mirkli pašķīra miglas aizkaru un viņš skaidri ieraudzīja Pepu, kas netālu stāvēja, lūkodamās viņā platām acim.

-            Ei, tu tur! Briedene! sargs rupji uzsauca. Ko tu te meklē?

Pepa ari tagad neko neatbildēja un nogaidīja, līdz viņu atkal ietin plūstošais miglas mākonis. Līdzko migla bija Pepu paslēpusi, viņa ar strauju lēcienu pārvietojās pa labi, un, kad vēja pūsma atkal atsedza skatienam vietu, kur viņa nupat bija stāvējusi, šķita, ka negaidītā būtne ir pazudusi. Sargs samirkšķināja plakstus un papurināja galvu, jo jutās noguris un viņam sūrstēja acis. Taču pēc brīža jauna vēsma atklāja skatienam Pepu, kas joprojām stāvēja un raudzījās viņā, tikai šoreiz tālāk pa labi.

-             Ei, tu! sargs iesaucās vēlreiz. Tu zini, ka šeit nav atļauts blandīties!

Pepa šķelmīgi piešķieba galvu un savādā balsī nočukstēja:

-    Nebaidies! Es tev nedarīšu neko ļaunu!

Sargs jutās tik apstulbis, ka gandrīz nespēja atrast at­bildi.

-            Nedarīsi neko ļaunu? viņš beidzot jautāja. Briedene solās nedarīt ļaunu sgorriešu sargam?

-            Es neesmu parasta briedene, Pepa teica, cik nopietni un svinīgi vien spēdama.

-             Ko tas nozīmē? sargs prašņāja. Kas tu esi? Ko tu gribi?

-            Mani sūtīja Herne! Pepa atbildēja, un nākamajā brīdī viņu atkal ietina biezs miglas aizkars. Šoreiz viņa metās pa kreisi un aptecēja nelielu loku apkārt sargam.

-            Stāvi mierā! sargs uzsauca. Tu zini, ka Hernes vārdu pieminēt ir aizliegts!

-            Aizliegts? Pepa čukstēja cauri miglai. Kurš to varēja aizliegt?

-    Valdnieks Sgorrs, sargs atbildēja. Un, kad es…

-            Mieru! sacīja Pepa. Herne sūta tev ziņu. Viņš grib, lai tu zini, ka…

-    Klusu! sargs, vēl vairāk saniknots, uzbrēca. Kādas muļķības tu tur rīmā?

-    Vai tu man tici? Pepa čukstus jautāja. Vai tici Her­nem?

Migla atkal sakļāvās ap Pepu, un viņa apskrēja sargam apkārt. Šoreiz viņa negaidīja, līdz sargs sāks runāt pirmais, bet pati to uzrunāja.

-    Es esmu šeit, Pepa nočukstēja, tev visapkārt!

-    Es teicu, stāvi mierā! sargs nosprauslojās, apsviez­damies apkārt. Izbeidz šīs spēlītes!

Tagad Pepas seja atkal bija skaidri saskatāma un viņa vēsi un mierīgi raudzījās sargam acīs.

-    Spēlītes? Šī nav nekāda spēle. Sgorriešu cietsirdība nav spēle. Kāpēc tu mani moki?

Sgorrietis dzīrās lēkt uz viņas pusi, bet Pepa veikli atkā­pās miglā.

-     Ei, nāc atpakaļ! viņš uzsauca, bet nākamajā brīdī tieši viņam aiz muguras tumsā atskanēja vēl viena balss. Apsviedies apkārt, briedis ieraudzīja cauri miglai skatāmies pretī Pepas seju vai, pareizāk, to, ko noturēja par Pepas seju. Pilnīgi neiespējami likās, ka tele tik zibenīgi būtu varējusi apskriet viņam apkārt.

-      Es esmu tepat! Villova teica, cik vien iespējams, atdarinādama Pepas balsi.

-    Bet… kā… kāpēc? sargs stostījās, kamēr Villova atkā­pās un pazuda miglas mākonī.

-    Tāpēc, ka Herne ir tev visapkārt! iesaucās Pepa viņam aizmugurē. Miglā, kokos, tavos sapņos un ļaunākajos murgos!

Sargs vēlreiz apsviedās apkārt un atkal ieraudzīja teli turpat, kur tā bija stāvējusi un runājusi bridi iepriekš. Sgor­rietis nespēja ticēt savām acīm. Viņš piecirta kāju un sapu­rināja galvu. Briedim šķita, ka viņš sapņo. Migla atkal ietina

Pepu noslēpuma plīvurā, un cauri tumsai atskanēja tikai viņas čuksts:

-    Bīsties mani…

-             .. .jo es nākšu tad, kad tu vismazāk gaidīsi, turpināja Villova, parādīdamās sargam kreisajā pusē. Tagad sgorrietis jutās pavisam satricināts un samulsis un svaidījās te uz vienu, te otru pusi, pūlēdamies izsekot dvīņu balsu spēlei.