Ugunsnesējs

-    Kā lai mēs zinām, vai jūs neesat spiedzes? viņa salti atjautāja.

Pepa satrūkās, taču govs to nemanīja.

-    Spiedzes? Villova vēsi pārjautāja. Ja tev liekas, ka es varētu spiegot Sgorra neliešu labā, tad varbūt mums derētu paieties sāņus un aprunāties nopietnāk.

Briežu govs cieši ieskatījās Villovai acīs, un viņu pār­steidza ugunīgais spīvums, kas tajās liesmoja.

-    Būs jau labi, viņa teica, nevajag satraukties! Ja tu uzdrošinies tik atklāti runāt par Sgorru, tad drīksti palikt un ganīties mūsu tuvumā.

Villova pamāja ar galvu.

-            Paklau, viņa vēlreiz uzrunāja svešo govi, kur Sgorrs pēdējā laikā uzturas?

-            Turpat, kur līdz šim, pie lielā ozola, atbildēja cita govs. Kāpēc tu tā jautā?

-            Tāpat vien, Villova atbildēja. Man vienkārši gribētos kādu dienu aiziet un pateikt Sgorram, ko es par viņu domāju.

-            Tā būtu tavas dzīves pēdējā diena, mīļā, govs smaidī­dama teica, tas ir, ja tev vispār izdotos tikt viņam tuvumā.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-            Tu taču zini, ka viņam nevienu nelaiž klāt. Dienu un nakti ap viņu ir sargi, pat tad, kad viņš staigā pa baru. Pat Eloinai apkārt ir sardze.

Villova pacēla galvu.

-    Eloinai? viņa pārjautāja. -Jā.

-             Nabaga Eloina! Villova nopūtās. Runā, ka viņai neesot vairāk draugu kā tikai tās četras briežumātes, kas atnāca atpakaļ no Ezera ielejas.

-             Nevis četras, bet divas, govs teica, lūkodamās uz Villovu ar dīvainu skatienu. Kā tevi sauc? Es tevi agrāk neesmu redzējusi.

-            Es… nē, droši vien neesi, Villova sastomījās. Mēs abas te ieradāmies tikai pirms septiņām saulēm.

-    Un tu zini par Eloinu? govs piesardzīgi jautāja.

-   Jā, citi daudz runā par viņu un viņas draugiem.

Govs paskatījās uz Pepu, tad atkal uz Villovu un sāka

kārpīt zemi.

-Jūs esat dvīnes, viņa pārsteigta sacīja. Kā izspļautas viena pēc otras.

-Jā, Villova apstiprināja.

-            Savādi, ka līdz šim nebiju jūs pamanījusi. Jūs acīmre­dzami izceļaties pārējo vidū.

-       Mēs parasti turamies savrup, Villova steigšus paskaidroja. Ne visas govis par Sgorru domā tāpat kā mēs.

Viņas atbilde šķita taujātāju nomierinām.

-     Tur tev taisnība, viņa nomurmināja, un es tavā vietā tik atklāti nerunātu. Bet gan jau tu kļūsi gudrāka.

-    Tās Eloinas draudzenes, Villova turpināja, nepievērs­dama uzmanību brīdinājumam, kā viņas īsti sauca?

-    Šira un Kanispa.

-     Nūjā, pareizi, Villova itin kā nevērīgi atmeta, tomēr juta, ka pēkšņi kājas kļuvušas nevarīgas. Šira un Kanispa. Es viņas labprāt kādreiz satiktu.

-    Tas nav iespējams.

-    Kāpēc ne?

-    Viņas jau agrāk tika turētas atsevišķi un vienmēr ap­sargātas. Un šorīt, kad uzradās tas gūsteknis, sgorrieši aiz­veda viņas pie Eloinas.

Tagad gan Villova, gan Pepa, izslējušas galvu, saspringti klausījās.

-     Ak, jā, Villova teica, tas gūsteknis. Kur viņš tiek turēts?

-     Tu uzdod daudz jautājumu, briežu govs sacīja, un viņas skatienā atkal pazibēja aizdomas. Tur pretī, pie lielās kļavas.

-    Ak tā, Villova vienaldzīgi atmeta, bet viņas acis iemir­dzējās. Nu labi, mums laikam jādodas atpakaļ.

Briežu govs paraustīja plecus, bet, kad abas dvīnes jau bija pagriezušās uz promiešanu, Villova atskatījās un uz­sauca:

-    Bet viņš nav gājis bojā!

-Kas?

-    Tas ar ozollapas zīmi pierē, tas, kurš aizbēga no bara. Viņš joprojām ir dzīvs! Es pati esmu viņu redzējusi.

Šos vārdus dzirdēja viss nelielais pulciņš, un, kamēr Pepa ar Villovu pazuda tumsā, briežu govis pārmija pārsteigtus skatienus.

-     Cik tur trūka! Pepa skrienot pačukstēja māsai. Man jau vienā bridi likās, ka pagalam esam.

-Jā, izdvesa Villova. Bet vai dzirdēji, ko viņas teica?

-    Par māti?

-Jā… un par Alitu. Kas ar viņām varēja notikt?

-      Varbūt kaut kā pamanījās aizbēgt vienā laikā ar mums, Pepa minēja. Alita taču tik ļoti negribēja at­griezties!

-    Taisnība, Villova piekrita, tomēr sirdi viņai bija iegūlis mokošs nemiers.

Skriedamas cauri tumsai, dvīnes juta pretī vieglu vēja pūsmu un ievēroja, ka ap baru ceļas arvien lielāka migla, kas peldošās grīstēs vijās pa zāli. Viņām tuvojoties lielajai, no pārējā meža atstatu augošajai kļavai, migla ar katru brīdi kļuva biezāka, un dvīnes apstājās, cauri miglai ierau­dzījušas sgorriešu pulciņu. Pavisam to bija pieci četri, stāvēdami puslokā netālu no koka, skrubināja zāli, bet piektais soļoja turp un atpakaļ. Turpat zālē aizmidzis gulēja vientuļš briedis.

Kaut gan viņas vēl atradās gabaliņu attālāk un apkārt valdīja tumsa, Pepa tūdaļ pazina gulētāju un sarāvās, redzēdama viņa sasisto seju un ievainoto sānu.

-    Bankfuts! viņa ieelsojās.

-     Klusāk, Pepa, viņi mūs izdzirdēs! Villova brīdināja. Mēģināsim kaut ko izdomāt.

Pepa vērīgi paskatījās uz māsu.

-    Bet atceries taču, Villova, ko pieteica Dadzis! Mēs esam uzzinājušas, kur viņi aizveduši Bankfutu, un noskaidrojušas ari šo to par Sgorru. Vai tagad mums nevajadzētu…?

-Ja jau mēs esam šeit, Villova ar smaidu atbildēja, tad mūsu pienākums ir mēģināt viņu izglābt.