Ugunsnesējs

Teins nopietni pamāja ar galvu un devās uz priekšu, vezdams līdzi četrdesmit Izlūkotājus. Dadzis un Brāns rau­dzījās, kā draugs tuvojas pārejai. Kad pulks atradās apmē­ram viena koka attālumā, priekšējās rindas sgorrieši spēji metās viņiem virsū un Izlūkotāji sāka cīnīties. Ragi sasta­pās, un augumi triecās cits pret citu. Divi pulki pārtapa vienā.

Sirdij neganti dauzoties, Dadzis centās saskatīt Teinu, kas brīžiem parādījās skatienam, brīžiem atkal pazuda cīņas mutulī. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka sgorrieši nokausētajiem Izlūkotājiem ir pārāk stipri pretinieki.

-    Nē! Dadzis iekliedzās, redzēdams kādu Izlūkotāju pakrītam. Drīz krita vēl viens un pēc tam nākamais.

-    Sauc viņus atpakaļ! Brāns iekliedzās.

Dadzis metās uz priekšu. Viņš sāka neganti maurot, taču pat tad, ja Teins spētu viņu sadzirdēt, tas neko nelīdzētu, jo sgorriešu pārspēks bija nepārprotams.

-    Mums jāiet viņiem palīgā! Brāns iesaucās.

-    Ejam! Dadzis atkliedza.

Otrs Izlūkotāju pulks metās uz priekšu, un nākamajā brīdī karotāju barā atskanēja dobjš rēciens. Kāds briedis bija izslējies pakaļkājās.

-    Atpakaļ! viņš mauroja.

Tas bija Teins.

Pārējie Izlūkotāji beidzot bija sadzirdējuši pavēli un metās prom no cīņas vietas, ar nikniem spērieniem cenzda­mies izlauzt sev ceļu. Šķita, ka sgorrieši nedomā dzīties tiem pakaļ, un pēc brīža Teins auļoja uz ezera pusi kopā ar atlikušajiem Izlūkotājiem, kuru pēc pirmā trieciena bija vairs tikai divdesmit.

-        Bezcerīgi! Teins iesaucās, pieskriedams tuvāk Dadzim. Viņa kakls bija notriepts asinīm. Viņi ir pārāk stipri!

Dadzis pamāja ar galvu.

-     Un viņi ir uzasinājuši ragus! Teins elsoja. Es kaut ko tādu vēl nebiju redzējis! Vai ievēroji zīmes viņiem uz pierēm?

-    Projām pa pāreju mēs netiksim, Brāns teica. Ko lai darām?

Dadzis papurināja galvu.

-    Doties atpakaļ kalnā ari nevaram, tas ir skaidrs, viņš klusi sacīja.

-    Tad mums ir beigas, Teins nočukstēja.

Brīdi viņi stāvēja ielejas galā un klusēja. Briežu cīņas spars bija tikpat izvārdzis kā pagurušie augumi.

-     Neko darīt, Dadzis pēc brīža teica, jāmēģina vien tikt cauri pārejai. Ja no mums paliks dzīvs kaut viens, viņš var mēģināt piekļūt Sgorram.

Tad apkaimi satricināja baiss, rejošs troksnis. Viņiem tuvojās sgorrieši. Tagad tie nāca visi reizē, soļodami rindās. Izlūkotāji pagriezās tiem pretī, kājām šausmās un pārgu­rumā drebot.

Taču, kad uzbrucēji bija vēl lielā gabalā, Izlūkotāji pār­steigti ieraudzīja, ka sgorrieši pēkšņi apstājas.

-    Kas tad tas? Brāns čukstus izdvesa.

-    Klausieties! iesaucās Teins.

Augstu virs viņiem, ielejas gala piekalnēs, atskanēja sa­niknoti briežu rēcieni un ragu klaudzoņa. Izlūkotāji tumsā neredzēja, kas tur notiek, taču aptvēra, ka kaut kur augšā notiek cīņa.

-    Kas tur ir? Dadzis iesaucās.

No visām pusēm pa ielejas gala nogāzēm lejā ripoja ak­meņi un klintsgabali, kā ūdenskritums gāzdamies nelielajā ezeriņā. Tad draugiem par lielu pārsteigumu no tumsas cits aiz cita iznira brieži, kas skrēja pa tumšo zāli uz viņu pusi.

-    Narls! Teins saniknots iemaurojās.

-    Nē! iesaucās Brāns. Skaties!

-    Villova! Dadzis iegavilējās. Tās ir Villova un Pepa!

-    Un re, kas ir kopā ar viņām! iesaucās Teins.

Draugu pārsteigums sasniedza augstāko robežu, jo dvī­nēm blakus parādījās ne tikai Bankfuts, bet ari Hargs. Bailes, kas bija pārņēmušas Izlūkotājus, izgaisa kā nebijušas, sa­tiekoties ar savējiem.

-    Es nezinu, kā jūs paveicāt šo brīnumu, Dadzis iesau­cās, kad pie viņa piesteidzās Villova, bet es ļoti priecājos…

-    Nesaki vēl neko! Villova atbildēja. Kā redzi, Bankfutu mēs izglābām, bet tad uzzinājām, ka jūs esat briesmās, un steidzāmies jūs brīdināt. Ceļā sastapām Hargu, un paklau­sieties tagad, kas viņam sakāms!

-     Lai Herne ir ar jums! Hargs elsodams teica. Man žēl, ka nevarējām ātrāk tikt šurp. Mēs nezinājām, cik sgor­riešu ir kalnā.

-    Bet es domāju… Teins iesāka.

-    Mēs jums sekojām daudzas dienas, Hargs turpināja, un izskatās, ka esam paspējuši īstajā brīdī.

-   Jā, Dadzis apstiprināja. Cik jūs pavisam esat?

-    Simt Izlūkotāju.

-            Kopā ar mums tātad simt sešdesmit. Narlam diez vai ir vairāk karotāju. Tātad mums vēl ir cerība. Ja vien izdzī­vosim līdz rīta gaismai.

Hargs pagriezās atpakaļ pret kalnu pāreju un ielūkojās tumsā. Kaut gan briežu apveidi bija tik tikko saskatāmi, varēja nojaust, ka sgorrieši atkal atkāpjas.

-    Rīt varam mēģināt izlauzties, Dadzis teica.

-             Un līdz tam brīdim mūsu varbūt būs vairāk, Hargs piebilda.

-    Vairāk?

-            Jā, Villova klusi atbildēja, no ziemeļiem šurp nāk vēl citi Herlas.

-    Bet kā…? Dadzis nesaprata.

-    Rannohs.

-             Rannohs! Teins sajūsmināts iesaucās, bet Dadzis pārsteigts lūkojās uz Villovu. Viņa smaidīja.

-             Pēc tam kad jūs aizgājāt, Hargs teica, Rannohs sapulcināja baru. Un padeva ziņu uz ziemeļiem. Viņš runāja par Pravietojumu un teica, ka tas esot patiess.

-    Bet kur tad viņš ir? Dadzis jautāja.