Ugunsnesējs

-      Joprojām mēms! Sgorrs nosprauslojās. Nu, nav svarīgi! Tavs kungs tagad droši vien ir jau beigts, un drīz sgorrieši atraisīs tev mēli. Aizvediet viņu pie lielās kļavas un labi apsargājiet, līdz es atradīšu laiku aiziet turp!

Sgorrieši atkal ielenca Bankfutu.

-      Un par bēgšanu nedomā! Sgorrs brīdināja. Vienreiz tev tas izdevās, bet nākamā reize var maksāt ļoti dārgi. Kā todien tām divām briedenēm.

Bankfuts izslēja galvu.

-    Ko tu ar to gribi teikt? viņš nočukstēja.

-      Viņas samaksāja ar dzīvību, Sgorrs teica. Narl, kā viņas abas sauca?

-    Alita… Alita un Ferna.

-    Ā, jā.

Tu viņas nogalināji? Bankfuts izdvesa, un kājas viņam sāka trīcēt.

-    Nē, Sgorrs pasmīnēja. Viņas nogalinājāt jūs. Un, ja vēlreiz mēģināsi darīt muļķības, mums vēl ir divas citas. Šira un Kanispa.

Izdzirdēdams savas mātes vārdu, Bankfuts sarāvās, kā saņēmis fizisku triecienu.

-    Vediet viņu prom! Sgorrs uzsauca.

-    Un ko darisim ar pārējiem, valdniek, Sgorr? jautāja sgorriešu vadonis.

-      Ko darīsim? Sgorrs atjautāja, izklausīdamies gluži vai pārsteigts par domu, ka viņam kaut kas vispār būtu jādara.

-   Jā, valdniek.

-    Ļaujiet man doties viņiem pretī! iesaucās Narls, pēk­šņi izskriedams priekšā. Es paņemšu līdzi dažus sgorriešus. Ja šie nāk no ziemeļiem, tad viņiem noteikti vajadzēs šķērsot ielejas galu. Tur mēs viņus saņemsim ciet.

Sgorrs bridi domāja.

-    Lai notiek, viņš beidzot teica. Ar astoņdesmit brie­žiem nebūs pārāk grūti tikt galā. Ņem līdzi simt piecdesmit sgorriešus un vēl kādu dambriežu baru. Ir laiks ari viņiem apslapināt ragus, un kādu daļu no viņiem mēs varam upurēt, lai Izlūkotāji kļūtu rāmāki, iekams jūs iesiet un pieliksiet visam punktu.

-Jūs dzirdējāt, ko sacīja valdnieks! Narls nevilcināda­mies vērsās pie sgorriešiem. Esiet gatavi un izvēlieties dambriežu grupu! Ar piecdesmit vajadzētu pietikt.

Sgorrieši piekrītoši pamāja un devās projām, vezdami līdzi Bankfutu.

-Jā, Narl, Sgorrs mundri teica, kad sgorrieši bija attāli­nājušies, tas ir pārsteigums.

-    Vai tu domā, ka šos sūtīja Viņš? Narls jautāja.

-    Un pats palika slēpties ziemeļos? Sgorrs atmeta. Var jau gadīties, tomēr man labāk patīk domāt, ka mēs savu slepeno uzbrucēju neaudzinājām gluži veltīgi. Nu, gan jau uzzināsim kaut ko vairāk, kad man būs laiks nopratināt mūsu gūstekni. Bet, lai viņam nenāktu prātā nekādas muļ­ķības, atved pie manis tās divas briedenes un norīko viņām un Eloinai divkāršu sardzi!

Narls nolieca ragus.

-Ja kāds mēģina viņām piekļūt, Narl, vai viņas atbrīvot, tad atceries manu pavēli. Nogalini viņas visas!

-    Arī Eloinu? Narls jautāja.

-    Visas.

Narls paklanījās vēlreiz.

-    Kad Izlūkotāji būs nogalināti, Sgorrs turpināja, at­sūti man ziņu, bet pats paliec, kur esi! Lielajam Baram pienācis laiks doties ceļā šeit visa zāle jau nograuzta. Satiksimies ielejas galā! Jā, Narl, kādus pāris no viņiem noteikti atstājiet dzīvus! Es gribēšu viņus nopratināt.

-    Labi, valdniek Sgorr, Narls lepni atbildēja un pagrie­zies aizrikšoja, lai piebiedrotos sgorriešiem.

Sgorrs domīgi sagrozījās un pārlaida skatienu Lielajam Baram. Neskaitāmas žuburotu ragu rindas pletās tālumā kā ziemas mežs. Sgorra sirdī uzbangoja jauns gandarījums.

-     Herne, viņš nočukstēja, ja tu nebūtu tikai blēņu pasaka, es sauktu tevi lejup no debesīm, lai tu palūkojies uz šo ainu! Tie stulbeņi Augstajā Zemē pielūdza tevi kā Varmācības valdnieku. Bet tu tas neesi, Herne, vai ne? Pat cilvēks nav Varmācības dievs. Varmācības dievs esmu es Sgorrs!

Sgorra skatiens vēlreiz pārslīdēja milzīgajam baram, un pēkšņi viņš sāka kratīties nevaldāmos smieklos.

-    Astoņdesmit Izlūkotāju! Vai tas ir viss, ko tu vari likt man pretī, Rannoh?

Mitējies smieties, viņš ar baudu ievilka krūtīs silto gaisu. Šajā brīdī Sgorrs jutās neuzvarams.

22 Ielejas galā

Es zinu viltību, kas divu tādu vērta.

Viljams Šekspīrs. "Henrijs IV. Pirmā daļa"

Tagad Izlūkotāji strauji traucās uz priekšu, un Dadzis visu laiku vērīgi pētīja apkārtni, lūkodamies pēc vietas, kuru bija minējis Seks un kurā viņi bija norunājuši gaidīt Villovu un Pepu. Brieži skrēja lejup pa augsta kalna nogāzi, pēcpusdiena tuvojās vakaram, un laiks bija vēl siltāks nekā iepriekšējās saules laikā, tāpēc noskaņojums mazliet uzla­bojās, domājot par garajām, siltajām vasarām Zemajās Zemēs.

Kāds neparasts karstums šajā gadalaikā! norūca Brāns.

Teins, rikšodams viņam blakus, pacēla skatienu pret sauli, bet tās spožums tūlīt lika atkal novērsties.

Herlas nespēja saprast, kas pašlaik notiek ar sauli. Teins domāja par Herni, taču viņa prāts nespēja sniegties līdz patiesībai. Jo saule, kas pašas Zemes pirmsākumos bija devusi dzīvību nedzīvībai, tagad simtiem tūkstošu jūdžu augstumā plīsdama burbuļoja un tās malās uzliesmoja uguns laukumi, mezdami liesmu šķēpus neskaitāmu jūdžu tālumā un dragādami ierasto gadalaiku ritmu. Kad brieži palūkojās augšup, viņiem šķita, ka visa pasaule grasās pār­vērsties.