Ugunsnesējs

-     Kas tad tas? atskanēja balss viņām aiz muguras. Govis satrūkās, bet pagriezdamās ieraudzīja, ka runātājs nav sgorrietis, bet cita briežu govs.

Viņas visas to pazina, jo šī briežumāte bija itin slavena, taču jutās pārsteigtas, ieraudzīdamas viņu pašlaik šeit. Sgorrs pastāvīgi turēja viņu sev līdzās, tomēr dažas pēdējās saules Sgorra domas tik ļoti bija pārņēmis gaidāmais gājiens uz ziemeļiem, ka Eloinai bija izdevies izdabūt no viņa atļauju katru sauli neilgi pastaigāties pa baru. Viņa nupat bija apciemojusi Širu un Kanispu un devusies atpakaļ, bet tad nejauši noklausījusies daļu no pirmītējās sarunas.

-     Nekas, atbildēja govs, kas nupat bija runājusi, un vainīgi nolaida acis.

-    Nebaidies, mīļā! Eloina teica. Es zinu, ka tu nupat teici kaut ko svarīgu.

Briežu govis pārmija nedrošus skatienus.

-    Lūdzu, nesaki to Sgorram! pirmā govs lūdza. Ja tu pateiksi, tad mums…

-    Neraizējies! Eloina draudzīgi atbildēja. Sgorram es neteikšu neko, pilnīgi neko. To es apsolu.

Ezera ielejas govs, kura pirmā bija ieminējusies par Pra­vietojumu, ieskatījās Eloinai sejā. Spalva ap viņas purnu bija nosirmojusi, un viņa izskatījās ļoti nogurusi.

-    Viņš drīz nāks, govs sacīja, lai atbrīvotu mūs un piepildītu Pravietojumu. Herne drīz nāks!

-    A, Eloina skumīgi nopūtās, tad es pareizi esmu sadzirdējusi, ko tu teici.

-   Vai tu ari to esi dzirdējusi? govs taujāja. Vai tu zini par Pravietojumu?

-   Jā, es to zinu, Eloina pasmaidīja.

-    Kā tev šķiet, vai tas ir patiess?

-   Turpini tam ticēt, mīļā, ja tas tev dod cerību, Eloina klusi atbildēja un pagriezusies lēni devās projām.

Iedama viņa domīgi šūpoja galvu. Nabadzītes, Eloina skumji nodomāja. Ja viņas zinātu, ka Rannohs ir miris… Taču viņām ir svarīgi kaut kam ticēt. Tas nevienam nevar kaitēt.

Iedomādamās Rannohu, Eloina sajuta sirdī sen pazīstamo smeldzi. Gadu gaitā zaudējuma sāpes un bēdas bija pieklu­sušas pavisam nedaudz. Viņa joprojām domās redzēja Ran­nohu gluži kā acu priekšā. Briedēna mazā sejiņa lūkojās viņā augšup no tumsas. Cik nežēlīgi… Viņas skaisto brie­dēnu saplēsuši gabalos suņi!

Brehina vairs nav. Rannoha vairs nav. Arī Blaindvīda nav. Vienīgā vārā saite ar pagātni vēl ir Šira un Kanispa. Eloina viņām abām bija izstāstījusi patiesību par Rannohu un par liktenīgā vakara notikumiem pie upes. Daudz reižu pagājušo sauļu laikā viņa bija lūgusi draudzenes vēl un vēlreiz stāstīt par kopīgo ceļojumu un ar mīlestību iztēlojusies, kā Ran­nohs aug lielāks. Taču stāsti vienmēr beidzās vienādi. Ar sāpīgu klusumu, līdzko Eloina pajautāja par liktenīgo dienu ieplakā.

Viņa pameta skatienu pāri ezeram un tālumā saskatīja Sgorru un Narlu. Krūtīs ar jaunu sparu uzbangoja ilgi gla­bātais naids. Tad Eloina ieraudzīja uz Sgorra pusi skrienam

desmit sgorriešus. Tie veda līdzi kādu briedi, ielenkuši to no visām pusēm.

-             Valdniek Sgorr! iesaucās viens no sgorriešiem, paskrējies uz priekšu.

-            Ko vajag? Sgorrs pikti atmeta, sadusmots par negai­dīto traucējumu.

-             Tur, ziemeļu pusē, briedis aizelsies teica, saules gājiena attālumā! Herlu tēviņi!

Narls paskatījās uz savu kungu.

-    Stāsti tālāk! Sgorrs pavēlēja.

-            Viņi ir nokāpuši no Lielā Kalna! briedis nervozi pazi­ņoja. Tie ir Izlūkotāji!

-    Izlūkotāji? Vai tu par to esi pārliecināts?

-            Viņiem nevienam nav apzīmogotas pieres kā sgorrie­šiem.

-             Nevienam? Vai tu pavisam droši vari to apgalvot? Sgorrs klusi noprasīja. Briedi pārsteidza negaidītā dedzība valdnieka balsī.

-    Ja, valdniek.

-             Vai starp viņiem nebija viens ar baltu zīmi pierē? Sgorrs jautāja. Ar tādu, kas līdzīga ozollapai?

-              Nē. Par to esmu pārliecināts, sgorrietis atbildēja. Mēs viņus novērojām veselas saules ilgumā. Izmantojām par aizsegu cilvēkus, kas soļoja uz rietumiem.

Sgorrs pamāja ar galvu. Viņš jutās apmierināts.

-    Cik viņu tur ir? Baru Valdnieks noprasīja.

-             Astoņdesmit brieži un lidzi vēl divas briedenes. Viņi nāk šurp.

-            Nav slikti, Sgorrs novilka. Astoņdesmit Izlūkotāji un pāris mātītes grasās stāties pretī tūkstoš briežiem! Drosmes viņiem netrūkst, vismaz tas nu man jāatzīst.

-             Valdniek Sgorr, sgorrietis teica, atskatīdamies uz pārējiem biedriem, vienu no viņiem mēs notvērām.

-    Ved viņu šurp! Narls tūlīt teica.

Sgorrietis uzsauca pārējiem, un tie pagrūda uz priekšu briedi, kuru bija veduši sev līdzi. Gūstekņa seja bija sasista, un pār sāniem stiepās brūces.

-    Tu! iesaucās vadonis, ieraudzījis Bankfutu.

Bankfuts lūkojās Sgorrā ar naida pilnu skatienu, kamēr

tas novērtēja viņa ragus.

-    Redzu, ka tu esi izaudzis.

Bankfuts neatbildēja.

-       Nu tad stāsti, ko tu te dari! Un kāpēc ar tevi kopā ir Izlūkotāji?

Bankfuts joprojām klusēja.

-      Runā! Skaidrs, ka tev ir kāda vajadzība. Vai tevi sūtīja Rannohs?

Bankfuta acis pazibēja pārsteigums, jo viņš nebija domājis, ka Sgorrs zina par Rannoha izglābšanos. Taču jau kopš brīža, kad sgorrieši viņu sagūstīja, Bankfuts bija nolē­mis, ka vispareizākā taktika ir pilnīga klusēšana.