Ugunsnesējs

-    Kāpēc ne? Villova atmeta. Vai sgorrieši pievērsīs uzmanību divām telēm, kas pastaigājas starp trīstūkstoš briežiem? Mēs vismaz varētu uzzināt, kur viņi aizveduši Bankfutu, un labākajā gadījumā mēģināt viņu glābt. Turklāt kādam taču ir jāuzzina viss iespējamais par Sgorru!

Dadzis vēlreiz papurināja galvu.

-    Nē, Villova, es neesmu ar mieru pakļaut jūs tādām briesmām.

-    Kāpēc tad tu ļāvi mums nākt līdzi? Villova iesaucās. Lai apkoptu jūsu ievainojumus vai varbūt lai noskatītos, kā jūs mirstat? Nē, Dadzi, mēs nācām līdzi, lai palīdzētu jums cīnīties ar Sgorru, un, kaut arī mums nav ragu un mēs esam tikai teles, mūsu acis un ausis nav sliktākas par jūsējām un es nešaubos, ka arī drosmes mums ir tikpat daudz kā jums!

Dadzis ielūkojās Villovas skaistajā sejā un drosmīgajās acīs un neteica vairs ne vārda.

-   Turklāt es gribu izdarīt vēl kaut ko, Villova teica. Ja man izdosies iekļūt viņu nometnē, es gribu atrast Fernu.

Gan Teins, gan Dadzis juta dziļi sevī savelkamies itin kā kamolu, jo viņi pat lāgā nebija uzdrīkstējušies domāt par savām mātēm.

-    Bet, Villova… Dadzis iesāka.

-   Viss ir skaidrs, Villova teica. Brān, vai tu vari mums parādīt, kur viņi sagūstīja Bankfutu? Mēs sameklēsim pēdas un iesim pa tām līdz pat nometnei.

Dadzis redzēja nelokāmo apņēmību Villovas sejā un saprata, ka ir veltīgi viņu atrunāt.

-   Nu labi, Villova, viņš beidzot piekāpās, bet vispirms paklausies! Ja jums izdodas iekļūt nometnē, tad tev jādara viss tā, kā es teikšu. Izpētiet, kur viņi aizveduši Bankfutu, un izdibiniet visu iespējamo par Sgorru, bet pēc tam cen­tieties pazust no turienes! Mums jāsarunā tikšanās vieta. Tein, pajautā Sekām, vai viņš pazīst šo apkaimi!

Teins pamāja ar galvu un pievērsās priežu caunai.

-   Bet, Villova, Dadzis nerimās, apsoli man, ka nemē­ģināsi darīt nekādas pārgalvīgas muļķības!

Villova paskatījās uz Dadzi un pasmaidīja, tomēr pamāja ar galvu.

-    Seks teica, ka zinot labu vietu, kur mēs varam nogai­dīt, Teins teica. Apmēram ceturtdaļsaules gājienā no Sgorra esot neliela kalnu ieplaka. Tur esot daudz ūdens.

-    Labi, Villova piekrita, tātad satiksimies pie tās! Seks mums pastāstīs, kā jūs atrast. Bet tagad jāpasteidzas. Brān, parādi, kurā vietā jūs pazaudējāt Bankfutu!

Kādu laiku Villova parunājās ar priežu caunu, tad, no­pietni pamājusi ar galvu, atvadījās no Dadža un Teina. Abas ar Pepu pievienojās Brānam un aizrikšoja vakara krēslā.

Izlūkotāji vakara krēslā pavadīja viņas ar skatieniem, bijīgi noliekuši ragus. Sirds dziļumos visi lepojās ar ceļa­biedrēm.

Sgorrs nolieca galvu un ar plānajām lūpām iestrēba prāvu ūdens malku, tad, aplaidis skatienu ezeram, gar kuru pul­cējās neskaitāmu briežu pulks, cik tālu vien sniedzās ska­tiens, izdvesa drūma apmierinājuma nopūtu.

Rannohs tagad droši vien jau ir miris, viņš nodomāja, un Lielais Bars ir gatavs doties uz ziemeļiem. Sgorrieši ir lieliski apmācīti, un Leru ciešanas ik dienas asina viņu izjū­tas. Sgorrs bija atvedis viņus šurp no Lielās gravas, lai sagatavotu visus gājienam uz ziemeļu apgabaliem un "tīrišanai". Sgorrs pasmīnēja, atcerēdamies pavēles, ko devis, lai iznīcinātu Leras visās Zemajās Zemēs. Šīs domas aizveda viņu pagātnē, tai senajā dienā pirms daudziem gadiem, kad vilks bija laupījis viņam aci.

Viņi samaksās, Sgorrs nodomāja. Maksās visi. Visās Zemajās Zemēs un Augstajā Zemē!

Iedomājoties Augsto Zemi, Sgorrs atkal domās pievērsās Rannoham.

"Dziednieks! Vai tā viņi šo sauca?" Sgorrs nepatikā no­sprauslojās. "Gribētos zināt vai mans audzēknis ir paveicis savu uzdevumu, vai Rannohs vēl slēpjas viršos?"

Sgorru piepeši pārņēma dīvains satraukums. Pēdējā laikā viņa domas bieži pievērsās Rannoham, un Rannohs viņam pat rādījās sapņos. Kaut gan Sgorrs visu laiku sev stāstīja, ka Pravietojumā nav nekā no patiesības, šīs domas viņu allaž daiīja nervozu. Kaut kur apziņas dziļumos gruzdēja šaubas, kāda slepena balss čukstēja viņam nākotnes pareģojumus. Sgorrs prasmīgi apslāpēja šīs balsis, taču šaubas neizgaisa.

Sgorrs pacēla galvu. Uz viņa pusi nāca Narls. Piegājis pie Sgorra miesassarga, Narls apstājās un pārmija ar to dažus vārdus, tad devās tieši pie sava kunga.

-    Valdniek! viņš teica.

-    Kādas ir ziņas?

-   Vēl šis tas par cilvēkiem, Narls atbildēja. Tie klejo pa visām malām. Šķiet, ka viņi dodas uz rietumiem.

Sgorrs pamāja ar galvu.

-    Kad es vēl biju jauns briedēns, Narl, viņš nomur­mināja, man allaž teica: kad cilvēks sāk kustēties, Herlām ir jāpiesargas.

-    Kā tu domā, ko viņi grib darīt?

-   Kas to lai zina? Bet viņi nes līdzi spīdīgās nūjas, tātad būs asinsizliešana. To cilvēks pieprot vislabāk. Un tieši to es no cilvēka esmu iemācījies.

Narls spēji un vēlīgi paskatījās uz savu kungu. Šī bija pirmā reize, kad viņš dzirdēja Sgorru tā runājam par cilvēku.

-      Tu, valdniek? viņš nočukstēja. Tu zini cilvēku gud­rības?

Citkārt šāds pārdrošs jautājums būtu valdnieku ļoti sa­niknojis, taču pašlaik Sgorrs bija iecietīgs.

-       Jā, Narl. Zinu daudz vairāk nekā tas muļķa jaunais briedis.

Narls nogaidīja, kamēr viņa kungs vēlreiz padzērās ezera ūdens malku.